Guntis agrā bērnībā zaudēja tēva un mātes aprūpi un mīlestību. Viņu audzināt uzņēmās aizbildne — pensionēta skolotāja. Lai kaut reizi gadā — vismaz kapusvētkos — Guntis apmeklētu tēvu, taisnākais un tuvākais ceļš ved caur Lietuvu.
Guntis agrā bērnībā zaudēja tēva un mātes aprūpi un mīlestību. Viņu audzināt uzņēmās aizbildne — pensionēta skolotāja.
Lai kaut reizi gadā — vismaz kapusvētkos — Guntis apmeklētu tēvu, taisnākais un tuvākais ceļš ved caur Lietuvu. Tāpēc Guntim aizbildne 1998. gada 21. maijā izņēma pasi, kuras derīguma termiņš beidzās 2003. gada 20. maijā. Kādreiz, nicinātajos laikos, pasē bija lappuse, kur ielīmēt jaunu foto un pases derīguma laiku vienkārši pagarināt.
Tagad kārtība “glaunāka” — jāformē jauna pase. Lai cilvēkiem būtu vairākkārt jābraukā un ierēdņiem lielāki ienākumi? Bet, ja reiz jābrauc, tad jābrauc. Aizbildne slima, tāpēc brauc vīrs, kurš tajā laikā nedaudz veselāks.
Aizkraukles pasu daļā solīds ierēdnis paziņo īsi un kodolīgi: lai pasi apmainītu, jābrauc Gunta vecākiem vai tikai aizbildnei — kaut invalīdu ratiņos, bet jābrauc. Līdzi paņēmu Gunta nu jau nederīgo pasi, dzimšanas apliecību, fotogrāfiju un pagasta lēmumu, ka Guntis ir norādītās pensionāres aizbildniecībā. Taču pedantiskais pasu daļas ierēdnis prasa tikai, lai būtu apliecība, nevis lēmums. Tātad — maksā. Atkal mēro ceļu uz pagasta padomi un meklē apliecību, nevis lēmumu, lai Guntis tiktu pie tēva uz kapusvētkiem. Ērti un izdevīgi. Bet kam?
Kāds zinātnieks sacījis — katram darbā var būt lielāks vai mazāks brāķis. Ārsti savu brāķi aprok zemē, arhitekti — apstāda efejām, bet skolotāju darba brāķi staigā pa pasauli un citiem cilvēkiem bojā dzīvi. Priecājos, ka šis “pedantiskais ierēdnis” nav mans bijušais audzēknis, tad man būtu sirdsapziņas pārmetumi par sava audzināšanas darba rezultātiem. Turklāt “pedantiskajam ierēdnim” divās apmeklējuma reizēs pie atloka nebija atpazīšanas zīmes. Kāpēc?
Gunta “tētis” (redakcijai uzvārds zināms)
