Šajās dienās Aiviekstes pagasta “Dambjos” jubileju svin Ārija Paškova. Vakar Ārijas kundzei apritēja sešdesmit, taču viņa arvien ir enerģijas pilna un mierā nav ne mirkli.
Šajās dienās Aiviekstes pagasta “Dambjos” jubileju svin Ārija Paškova. Vakar Ārijas kundzei apritēja sešdesmit, taču viņa arvien ir enerģijas pilna un mierā nav ne mirkli.
“Ko nu par mani, citi slavenāki!”
Izdzirdējusi, ka par viņu gribam rakstīt, Ārija Paškova kautrīgi bilst, ka viņa to neesot pelnījusi.
— Ko nu par mani, ir daudz citu slavenu cilvēku. Rakstiet par viņiem, — atrunājas Ārija Paškova. — Esmu vienkārša pensionāre, dzīvoju savā lauku mājā un ne ar ko īpašu neizceļos.
Tomēr jau pēc mirkļa sarunā Ārijas kundze atklāj pasauli, kuru tik kautrīgi uzskata par necilu un citiem neinteresantu.
— Agrāk dzīvoju labiekārtotā dzīvoklī Pļaviņās, bet gribēju lauku klusumu un mieru. Tādēļ atnācām uz “Dambjiem”. Te ir tik burvīgi — svaigs gaiss, klusums, un mežs nāk ciemos pagalmā! Bieži mūsmājas apciemo meža zvēri, viens zaķis pat tā apradis, ka nebaidās ne no cilvēkiem, ne suņiem. Cilpo šurp vai ik dienu, apgrauž kāpostus, burkānus, pupiņas, — stāsta jubilāre. — Arī stirnas nereti pienāk pie pašas mājas, bet meža putni izēd vistām noliktos graudus. Tas tādēļ, ka netālu mežs un purvs, dzīvnieki pie mums pieraduši, nebaidās.
Bites pašas atlido
Ārija Paškova ar vīru Valdi labprāt dodas uz mežu sēņot vai ogot. Laika gan tam nav daudz, jo mājās lopiņi kopjami un trīs bišu saimes uzraugāmas. Abas brūnaļas pie saimnieces tā pieradušas, ka citus kopējus neatzīst.
— Jaunā vēl neko, ar viņu var tikt galā, bet vecā govs atzīst tikai mani un citiem pienu nedod. Tādēļ nekur tālu doties nevaru, nav kas govi izslauc, — stāsta “Dambju” saimniece. — Meitas smej, ka es govīm pie astes piesieta. Patiesi, sen nekur neesmu bijusi, jau aizmirsies, kā Rīgā izskatās. Būs jābrauc ekskursijā.
“Dambjos” aprūpējams arī pulciņš vistu un trīs bišu saimes. Medus vācējas te nokļuvušas nejauši, ielidojot vecā stropā.
— Agrāk “Dambjos” sanēja drava, bet, kad te ienācām mēs, stropi jau bija tukši. Es par biškopību neinteresējos, līdz tukšā stropā ielaidās bites. Sāku lasīt grāmatas, žurnālus par biškopību, un tā man ir jau trīs bišu saimes. Pašiem medus pietiek, — stāsta Ārija Paškova. — Arī pienu lietojam paši, sienu sieru, gatavoju biezpienu. Nezinu, kā iztiktu, ja viss būtu jāpērk.
Turklāt rūpes par piecus hektārus lielo saimniecību palīdz aizmirst veselības problēmas un citas likstas, kas nereti pārņem pensionārus.
— Ja sēdētu bezdarbībā, pagalam būtu. Tagad nav laika slimot un gausties — jāstrādā, — tā Paškovas kundze. — Agrāk visu laiku aizņēma darbs veikalā, Pļaviņu patērētāju biedrībā nostrādāju no 1963. līdz 1998. gadam. Tagad aizņemta, mājas darbus veicot. Divi svētki vienlaikus
“Dambjos” šis septembris ir divkāršu jubileju laiks. 3. septembrī 60 gadu svinēja Ārijas kundze, bet 23. septembrī 30. dzimšanas diena vecākajai meitai Kristīnei. Tomēr lielas svinības ģimene neplāno — vien tuvāko radu un draugu lokā.
— Atbrauks abas meitas, krustmeita, atnāks kaimiņi, — stāsta Ārija Paškova. — Jaunākā meita Valda te ir bieži, jo dzīvo Pļaviņās, bet Kristīne gan retāk. Viņa ir skolotāja Rīgā. Priecājos par ikvienu ciemiņu, kurš mani atceras.
Lielo jubileju Ārija Paškova sagaida pretrunīgām jūtām — prieks par nozīmīgo dienu un skumjas par nenovēršamo gadu ritējumu. Arvien biežāk gribas, kaut laikaratu varētu pagriezt pretējā virzienā.
