Toreiz. Stenderi ir mācītāji 15 paaudzēs, un šīs dzimtas pārstāvji Sunākstē vien kalpojuši 149 gadus.
Toreiz
Stenderi ir mācītāji 15 paaudzēs, un šīs dzimtas pārstāvji Sunākstē vien kalpojuši 149 gadus.
Tagad
Sešas paaudzes dus Stenderu kapu kalniņā pie Sunākstes Baltās baznīcas, bet šī puse īpaša kļuvusi arī Vecā Stendera sestās paaudzes mazmeitai Elīzei Stenderei (frau Elise Stendert) no Marburgas Vācijā. Sirmā kundze augustā parasti viesojas Sunākstē, viņai Latvijā ir daudz draugu.
No Latvijas Elīzes kundzes ģimene aizbrauca, kad viņai bija septiņi gadi, un pusgadsimta laikā latviešu valodu kundze bija aizmirsusi. Viesojoties Latvijā, viņa to atkal iemācījusies, ļoti labi runā latviski un ciena tautu, kuru par īpašu uzskatīja jau viņas senči.
— Vai jums patīk Sunākstē?
— Baltā baznīca un tās apkārtne man ļoti patīk, bet Sunākstes centrā neesmu bijusi. Latvijā man ir tik daudz draugu, kurus jāapciemo, nav laika vairāk iepazīt valsti. Esmu bijusi pie draugiem Eglainē, Daugavpilī, Aknīstē un Salas pagastā.
Latvijā sākumā nevarēju pierast pie straujajām pārmaiņām, kuras deviņdesmitajos gados te notika. Laikam jau vecumā laiks rit ātrāk nekā jaunībā. Tagad arī latviešu jaunieši brauc studēt ārzemēs, bet pirms 15 gadiem to pat iedomāties nevarēja.
— Kā te ieguvāt draugus?
— Eglainē, kur dzimis Gothards Frīdrihs Stenders, ir skolotāja Olga Spulle. Viņa tur kopā ar citiem skolotājiem vecā klētī iekārtoja muzeju. Vēlāk, kad viņa vēlējās ierīkot muzeju mājā, kurā dzīvoja Stenders, skolotāja meklēja viņa dzimtas pārstāvjus. Toreiz laikam rīkojās Dievs, jo tādu notikumu sakritību diez vai varētu citādi izskaidrot. Es biju Minsterē, Latviešu biedrības mājā, tur gan tagad iekārtots tūrisma centrs. Brālis man ieteica uz turieni aiziet, jo esot ļoti interesanti. Aizgāju un vēlējos redzēt no jauna izdotās Stendera grāmatas. Kāda dāma, braucot uz Minsteri, bibliotekārei bija izstāstījusi par Olgas Spulles aktivitātēm. Bibliotekāre ieteica man viņai uzrakstīt, un es to izdarīju.
Kad pirms 13 gadiem pirmo reizi atbraucu uz Latviju, runāju tikai vāciski, un mēs varējām sazināties vienīgi ar tulka palīdzību. Pamazām te iepazinu daudz jauku cilvēku.
— Vai atminaties arī bērnību Latvijā?
— Esmu dzimusi Rīgā, bet vēlāk dzīvojām Aknīstē, kur mans tēvs bija ārsts. Kad pēc ilgiem gadiem pirmo reizi stāvēju savu bērnības māju priekšā, kāda sieviete teica — es tevi atceros! Kaut biju maza, kad aizbraucām no Latvijas, kaut ko tomēr no tiem laikiem atminējos, arī Ēriku, ar kuru bērnībā kopā rotaļājāmies. Kāda dāma man palīdzēja viņu atrast. Ērika tagad dzīvo Jēkabpils rajona Salas pagastā un šodien kopā ar mani ir atbraukusi uz Sunāksti.
— Atkal apgūt latviešu valodu nebija grūti?
— Sākumā bija gan, arī mācību grāmatu man nebija. Katru reizi, esot Latvijā, cenšos labāk apgūt valodu. Skolotāja man nav bijis, tagad gan ir labas grāmatas un materiāli, bet tāpat grūti. Vēl aizvien nepārzinu konjugācijas.
Samērā agri sāku rakstīt vēstules latviski, un tad man vairs nebija laika piedomāt. Vienmēr gan vārdnīcās pārbaudīju, vai esmu uzrakstījusi pareizi, tomēr runāt ir grūtāk.
— Ar ko nodarbojāties, pirms devāties pensijā?
— Biju medicīnas māsa. Neesmu saistīta ar valodniecību, bet man ļoti patīk iepazīties ar ārzemniekiem. Darbā iepazinu citu tautību pārstāvjus, ļoti daudz ārzemnieku studē arī Marburgā. Tagad man ir draugi pat Ķīnā. Esmu pensijā un varu braukt ciemos, mācīties valodas. Laikam jau Stendera gēni!
— Vai arī Vācijā kaut ko zina par Stenderu dzimtu?
— Nē, viņi tur nav populāri. Latvijā gan cilvēki daudz zina un izrāda cieņu. Es jūtos piederīga dzimtai, kuras vairākas paaudzes saistītas ar Latviju un allaž cienījušas tās zemi, valodu un ļaudis.
