No 2007. gada Latvijas valsts algos tikai profesionālus karavīrus. Taču par tādu jau tagad var kļūt gandrīz ikviens Latvijas pilsonis.
No 2007. gada Latvijas valsts algos tikai profesionālus karavīrus. Taču par tādu jau tagad var kļūt gandrīz ikviens Latvijas pilsonis. Aizkrauklē, tiekoties ar Nacionālo bruņoto spēku Rekrutēšanas un atlases centra rekrutēšanas grupas virsnieku Pēteri Suveizdu, par iespējām, ko piedāvā Latvijas armija, uzzinājām vairāk.
Uzdevums informēt sabiedrību
— Pastāstiet par pašu Rekrutēšanas un atlases centru!
— Tas izveidots 2001. gadā un ir kā slieksnis starp civiliedzīvotājiem un armiju. Centrā darbojas divas grupas. Viena ir rekrutēšanas grupa, kuras uzdevums informēt sabiedrību par Latvijas armijas piedāvātajām iespējām ar domu ieinteresēt jauniešus izvēlēties karavīra profesiju. Savukārt atlases grupas uzdevums ir izvēlēties atbilstošākos no tiem, kuri nolēmuši savu dzīvi saistīt ar dienestu.
Piedāvā dažādus labumus
— Kādam jābūt vīrietim, lai viņš kļūtu par profesionālu karavīru?
— Viņam jābūt Latvijas pilsonim vecumā no 18 līdz 40 gadiem, nedrīkst būt tiesāts par kriminālnoziegumiem un vismaz ar pamatizglītību. Ja iegūta tikai pamatizglītība, varam piedāvāt vienīgi kareivja un dižkareivja amatu. Minimālais laiks, kādam slēdz līgumu par profesionālo dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos, ir trīs gadi. Ja šajā laikā kareivis dienestu spēj apvienot ar vidējās izglītības iegūšanu, viņam jau ir daudz lielākas iespējas.
Ja iegūta jau vidējā izglītība, viņš var pretendēt ne tikai uz vakantajiem amatiem bruņotajos spēkos, bet arī uz studiju vietām Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Ja pabeigta augstskola, viena gada laikā Nacionālajā aizsardzības akadēmijā var iegūt militāro izglītību un sākt dienestu virsnieku sastāvā. Šādā gadījumā jaunajam virsniekam dzēš studējošā kredītu, kurš izmantots, iegūstot civilo izglītību. Ja līgums ar bruņotajiem spēkiem noslēgts pieciem gadiem, viņam piešķir bezprocentu aizdevumu tūkstoš latu apmērā, kurš nav jāatmaksā, ja nodien nolīgto laiku. Jaunajam karavīram nodrošina darbu — militāro dienestu, un viņam ir tiesības saņemt dažādas sociālās garantijas, piemēram, bezmaksas veselības aprūpes pakalpojumus, dzīvokļa īres kompensāciju, dažādus pabalstus.
Jauniešiem, kuri vēlas sākt militāro karjeru virsnieku sastāvā, jāsāk mācības līdz 27 gadiem, vienkāršiem karavīriem — līdz 40 gadiem. Tomēr vīriešiem šajā vecumā (40 gadu) vajadzētu nopietni pārdomāt, vai viņi ir gatavi rakt ierakumus un piedalīties kaujas operācijās kopā ar 19—20 gadu jauniem puišiem.
Ierakumos zūd visa romantika
— Vai armijā var pieteikties arī sievietes?
— Protams. Ja viņas sasniegušas 19 gadu vecumu, sievietēm ir tādas pašas tiesības un iespējas kā vīriešiem. Vienīgā priekšrocība: lai kļūtu par profesionālu karavīru, sievietēm nav gads jānodien obligātajā dienestā, kā tas pagaidām ir puišiem.
Tomēr es ieteiktu jaunietēm padomāt, vai tiešām viņas to vēlas. Profesionālajā dienestā vajadzīgs karavīrs šī vārda vistiešākajā nozīmē. Ja sieviete ir gatava darīt visu to pašu, ko vīrietis — piedalīties mācībās, doties miera uzturēšanas misijās, veikt militārās operācijas, viņa, protams, var pieteikties armijā. Atnākot uz atlases centru, daudzas sievietes ir pārliecinātas, ka var visu, taču lietainā rudens dienā slapjā, dubļainā ierakumā poligonā zūd visa romantika un pārliecība ne tikai par savu varēšanu, bet arī par gribēšanu kļūt par karavīru.
Vakanču vairāk nekā gribētāju
— Cik jauniešu no tiem, kuri piesakās armijai, tai arī der?
— No tiem, kuri piesakās studijām militārajās mācību iestādēs, atlasi iztur 20 procentu. Konkurence virsnieku vietām ir diezgan liela, bet, piesakoties karavīru vietām, situācija ir citāda. Teorētiski dienesta vietu varētu nodrošināt visiem pretendentiem. Taču nevaram pieņemt cilvēkus, kuri jau pēc nedēļas dienestu pametīs, kuriem tas liekas par smagu, kuri nespēj izpildīt pavēles vai vienkārši nesaprot, kāpēc no viņiem tik daudz prasa. Esam spiesti veikt atlasi, kaut vakanču ir vairāk nekā gribētāju. Piemēram, no 350 cilvēkiem, kuri pieteicās profesionālajam dienestam, uz vienībām nosūtīti tikai 143.
Domāju, ka ar laiku situācija mainīsies. Latvijas armija vēl tikai veidojas, un tajā arvien vairāk piesakās cilvēki, kuri zina, ko vēlas. Pamazām uzlabojas pretendentu izglītības līmenis un veselība. Un, jo vairāk armijā būs izglītotu cilvēku, jo prestižāka tā kļūs.
— Vai, nosūtot karavīru uz dienesta vietu, ņem vērā viņa iegūto profesiju?
— Atlases procesā izvērtējam arī to un, ja iespējams, piedāvājam radniecīgu amatu. Taču armijā ir vajadzīgi cilvēki, kuri gatavi pildīt militārās operācijas, tāpēc neviens nevar būt pārliecināts, ka visu laiku pavadīs tikai vienā amatā un vienā dienesta vietā. Domāju, nākotnē saimnieciskos amatus varētu pildīt cilvēki, kuri karavīra formu nevalkā. Karavīri patiešām būs tikai karavīri.
Realitāte atšķiras
— Vai daudz karavīru pirmā līguma termiņa beigās armiju pamet?
— Katru gadu pirmā līguma termiņa beigās profesionālo dienestu pamet vidēji 30 procentu karavīru. Un tas ir normāli. Jo bieži vien profesionālais militārais dienests ir kā atspēriena punkts civilajai dzīvei.
— Kādi ir galvenie aiziešanas iemesli?
— Galvenais ir tas, ka reālā armija ir pavisam savādāka, nekā cilvēks to bija iedomājies. Daudzi nav psiholoģiski gatavi šādai dzīvei un darbam. Grūti pieņemt, ka armija ir armija un tajā jāspēj pildīt pavēles, lai arī tās reizēm liekas bezjēdzīgas, varbūt pat nepamatotas. Tiem cilvēkiem, kuri nespēj pieņemt, ka pavēle jāizpilda, no armijas agri vai vēlu būs jāaiziet.
Nauda nedrīkst būt noteicošā
— Daudzi profesionālajā dienestā, īpaši miera uzturēšanas misijās, piesakās naudas dēļ.
— Nevaram to noliegt, tāpēc domājam, kā risināt šo problēmu. Cilvēkam, kurš skaita dienas, cik atlicis līdz braukšanai mājās un naudas saņemšanai, dienesta vietā pavadītais laiks ir ļoti smags. Tāpēc jau atlasē pārrunās ar pretendentu mēģinām noskaidrot, kāda ir viņa motivācija kļūt par karavīru. Daudzi armijā piesakās arī tāpēc, ka tas ir labs darbs ar stabilu atalgojumu. Apmācību laikā daudz runājam par patriotismu, Latvijas armijas un karavīra profesijas nozīmīgumu un redzam, kā pamazām mainās jauniešu attieksme pret armiju. Tā vairs nav vienkārši darba vieta, bet profesija, ar kuru cilvēks lepojas.
