Vērtējot aizvadītās nedēļas norises, šķiet, nebija svarīgāka notikuma par olimpiskajām spēlēm. Tās pārņēma pat visvienaldzīgāko prātus, un prieks par mūsējo panākumiem kaut mirkli lika aizmirst ikdienas raizes.
Vērtējot aizvadītās nedēļas norises, šķiet, nebija svarīgāka notikuma par olimpiskajām spēlēm. Tās pārņēma pat visvienaldzīgāko prātus, un prieks par mūsējo panākumiem kaut mirkli lika aizmirst ikdienas raizes. Bija arī vilšanās, kad gaidīto medaļu vietā sportisti neiekļuva pat labāko pirmajā desmitniekā. Bet tāds nu ir lielais sports! Ar krāšņu parādi svētdienas vakarā spēles beigušās, Latvijas medaļnieki pārbraukuši mājās, bet mūsu dzīve atkal rit ikdienišķi.
Olimpiskās spēles gan nebeidzas valdībai — tai jādomā, kur ņemt solītos tūkstošus uzvarētāju apbalvošanai. Naudas dalītājiem par prieku zelta medaļu Latvijas olimpiešiem nav, toties varam lepoties ar četrām sudraba godalgām. Būs vien jāatver valsts naudas kase un jāmaksā arī zemāku vietu ieguvējiem — pirms olimpiskajām spēlēm valdība solīja finansiālas balvas katram, kurš iekļūs pirmajā sešniekā. Kopumā valsts kasē jārod ap miljonu latu olimpiešu apbalvošanai, jo par sudraba godalgu sportistam cerības saņemt 50 tūkstošu latu, viņa trenerim un citiem atbalstītājiem — kopā ap 200 tūkstošiem latu. Tiesa, summas noteiktas “līdz”, tas nozīmē, ka var maksāt krietni mazāk. Cerams, valdība tomēr neskoposies, naudu “atradīs” un nebūs kā iepriekš, kad sportisti uzvaras stadionā izcīnīja, bet valdība solījumus piemirsa.
Ceturtdien kārtējo reizi varējām pārliecināties, ka ar naudas sadali valdībai neiet gludi. Pēc ilgām debatēm beidzot apstiprināti šī gada budžeta grozījumi. Saeimā notiekošais skaidri rāda, ka nauda dalīta nevis pēc prioritātēm, bet principa “gribu dodu, gribu nedodu”. Saeimā atkal izpaudās politiskās mantkārības princips, nevis rūpes par vēlētājiem. Protams, visām vajadzībām naudas nekad nepietiks, taču, tik klaji ignorējot opozicionāru priekšlikumus, deputāti lieliski parādīja, kas viņiem rūp patiesībā. Nu jā, Saeimas vēlēšanas vēl tālu…
Toties pašvaldību vēlēšanas tepat degungalā, un tas ir garants, ka vismaz pusgadu pirms 2005. gada marta dzīvosim, dāsnu solījumu baroti. Nešaubos, ka medus kalnus un piena upes solīs pie varas jau esošie, neskoposies arī varu pārņemt kārie. Cerams, saldajos solījumos acis neaizlips un spēsim ievēlēt īstos darītājus, nevis tukšu salmu kūlējus. Manuprāt, ir daudz pašvaldību, kur iesīkstējušos stagnācijas laika pagastvečus vai dāmas laiks laist pensijā, paverot ceļu jauniem, progresīvi domājošiem prātiem.
Turpinās Valsts prezidentes Vairas Vīķes—Freibergas un nevalstisko organizāciju saķeršanās. Iepriekš veltījusi visai agresīvu kritiku sabiedriskajai organizācijai par atklātību “Delna”, kura aktualizēja Ingrīdas Ūdres nominēšanu eirokomisāres amatam, prezidente pagājušajā nedēļā centās savu kļūdu labot. Tiekoties ar nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, valsts pirmā amatpersona paziņoja, ka “tiesības paust viedokli ir jebkuram jebkurā laikā”. Tā dīvaini sanāk — iepriekš Vaira Vīķe—Freiberga saskaitās jau tad, kad bariņš dzeltenās kleitās tērptu “Delnas” aktīvistu Rīgas ielās pieprasīja Ūdres atkāpšanos. Prezidente saskaitās pat tiktāl, ka paziņoja: pārkāpta Latvijas Satversme! Mīļā pasaulīt, bet kā? Katram taču ir tiesības paust savu viedokli. Tieši to nosaka Satversme, kuru “Delna” nevis pārkāpa, bet gluži pretēji — ievēroja, brīvi pauzdama savu viedokli.
Negribētos domāt slikti par Valsts prezidenti, bet varbūt visa šī jezga sākta pavisam personiska iemesla dēļ — lai novērstu uzmanību no Imanta Freiberga Jūrmalas zemes lietas. Iekārojis mājas būvniecībai aizsargājamu teritoriju kāpu zonā, prezidentes vīrs “izsauca uguni” ne tikai uz sevi, bet arī uz sievu. Un tagad muļķīga šķiet abu dzīvesbiedru taisnošanās. Interesanti, ka sabiedrība par notiekošo uzzināja tikai tad, kad to atklātībā cēla “Delna” (tā pati, kuru nu tik asi kritizē prezidente). Vēl joprojām nav arī skaidrs, cik lielu nomas maksu par zemi maksās Imants Freibergs. Aprēķini ir visai aptuveni, un Jūrmalas domes mājaslapā rodamie dati par zemes vērtību liecina, ka summa var būt smieklīgi maza — nepilnu desmit latu gadā, jo niecīga ir jūras tuvumā esošā zemes gabala kadastrālā vērtība: trīs santīmi par kvadrātmetru. Jūrmalas domes priekšsēdētājs Juris Hlevickis gan apgalvo, ka nomas maksa būs pārsimt latu gadā, un arī tā ir visai maza summa par tik vērtīgu zemi.
Tikmēr pārbaudi par zemes nomu turpina Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Valsts prezidente sola, ka no zemes varētu arī atteikties, ja birojs konstatēs pārkāpumus tās iegūšanā. Manuprāt, godīgāk būtu atteikties jau tagad, lai, tā teikt, miers mājā. To ieteicis arī Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš, norādot, ka tiesiskā valstī amatpersona pati atteiktos no šāda darījuma. Turklāt kārotais zemes gabals ir kāpu zonā, pret kuras apbūvi savulaik iebildusi pati Valsts prezidente.
Kamēr Jūrmalā dala zemi kāpu zonā, Rīgā konstatēts kapavietas pārdošanas gadījums. Rīgā, Brīvības gatvē, uzspridzinātais ukraiņu uzņēmējs Žarovs apglabāts daļēji slēgtajos Raiņa kapos. Tajos apbedījumi nenotiek jau sen, vietu atvēl vienīgi tiem, kuriem Raiņa kapos piederīgie jau apglabāti. Uzspridzinātajam ukrainim Raiņa kapos tuvinieku nav, tomēr pats viņš tajos dus. Izrādās, vieta kapos pārpirkta. Ko lai saka — tie, kam nauda, laikam var nopirkt vietu pat paradīzē…
Rīt 1. septembris. Skolas gaitas atsāks tūkstošiem skolēnu, simtiem pirmklasnieku mācību iestādes durvis vērs pirmo reizi. Lai veicas!
