Aizkraukles pagasta kultūras nama direktors pļaviņietis Vilis Stakle par sevi stāsta nelabprāt. Tomēr saruna pirms viņa 60 gadu jubilejas mums tomēr bija — par dzīvi, kura ap kultūru vien vijusies.
Aizkraukles pagasta kultūras nama direktors pļaviņietis Vilis Stakle par sevi stāsta nelabprāt. Tomēr saruna pirms viņa 60 gadu jubilejas mums tomēr bija — par dzīvi, kura ap kultūru vien vijusies.
Oficiālajos dokumentos rakstīts, ka Viļa kunga dzimšanas diena ir 1. septembrī. Patiesībā tā ir 18. augustā. Jubilārs dzimis kara laikā netālu no Alotenes dzelzceļa stacijas. Tā kā jukas šajā laikā bija lielas, jaunā vara jaundzimušo reģistrēja tikai savas valdīšanas sākumā — 1. septembrī.
— Mani audzināja māte, jo tēvs devās uz Kurzemes fronti un tā arī neatgriezās. Viņš bija dzelzceļnieks. Kad biju pavisam mazs, māte strādāja par pastnieci — pasta soma velosipēdam priekšā, bet es grozā aizmugurē. Tā mēs braukājām, — stāsta Vilis Stakle.
Uzaug kultūras namā
Viņš atzīst, ka vienmēr savā dzīvē balstījies uz ģimeni, jo tā allaž palīdzējusi. Ietekmējusi arī turpmāko dzīvi, kura saistīta tikai ar kultūru. Daudzi atceras Viļa Stakles māti Melāniju, kura Pļaviņu kultūras namā strādāja par apkopēju. Viņa jau aizsaulē.
— No astoņu gadu vecuma arī dzīvojām kultūras namā. Sākumā istabiņā otrajā stāvā, kur tagad ir frizētava, vēlāk trešajā. Tur es arī uzaugu. Toreiz man šķita, ka nekā skaistāka par to, kas tur notika, nevar būt. Domāju: kad izaugšu liels, noteikti kļūšu par Pļaviņu kultūras nama direktoru. Neko gan nedarīju, lai tā notiktu, bet tā arī iznāca, — saka jubilārs.
Kāzas nodejo koncertā
Viļa sieva Sarmīte teic, ka tā kultūras “padarīšana” pārņēmusi visu ģimeni. Arī iepazinušies viņi saistībā ar to. Tas notika Odzienā, kur Vilis Stakle divus gadus strādāja par kultūras nama vadītāju. Sarmīte bija aktīva pašdarbniece — dziedāja, dejoja un spēlēja teātri. Viņa rāda fotogrāfijās, kādu toreiz ieraudzīja nākamo vīru — jaunu un staltu puisi.
Vilis ne tikai vadīja kultūras dzīvi, bet arī pats aktīvi iesaistījās pašdarbībā. Dejot patika abiem, un tas darīts no sirds. Darbojies arī Pļaviņu teātrī pie režisores Ainas Avenas. Kādā koncertā viņš spēlējis pat kokli.
— Tā iznāca, ka savās kāzās 1965. gada 30. aprīlī nebijām mājās. Tieši todien deju kolektīvam vajadzēja dejot 1. maija svinībās. Klusi sareģistrējāmies, paēdām kopā ar vecākiem pusdienas un devāmies uz koncertu. Nevienam neko neteicām. Pārējie kaut kā šo faktu uzzināja un pēc koncerta mūs apsveica. Tad bija mielasts ar līdzpaņemtajām maizītēm, – stāsta Sarmīte Stakle.
Slepus vēro dejotājus
Arī Sarmītes un Viļa bērni Una un Uģis no kultūras nekur tālu nav tikuši. Uģis skolas laikā aktīvi dejoja, tagad viņš dzīvo Rīgā un strādā firmā, kura piegādā kravu stiprinājumus. Savukārt Una ar deju saistīta joprojām. Viņa ir Aizkraukles rajona deju kolektīvu virsvadītāja.
— Meita visu laiku ir dejojusi. Viņa mācījās arī mūzikas skolā, bet vienbrīd gribēja to pamest un iet dejot uz kultūras namu. Mēs uzstājām, ka varēs tā darīt, ja mūziku tomēr turpinās apgūt. Mājās mums nebija klavieru, un Una gāja vingrināties uz kultūras namu. Nesapratām, kāpēc bērnam sekmes mūzikas skolā tik sliktas, ja tik cītīgi mācās spēlēt? Izrādās, viņa nesēdēja vis pie klavierēm, bet balkonā skatījās, kā dejo “Daugaviņa”, un dejoja līdzi. Kad pati vēlāk iesaistījās šajā kolektīvā, visus soļus jau zināja, — stāsta Sarmītes kundze.
Dēls nepazīst
Saistībā ar darbu Vilim Staklem notikuši vairāki dzīves pagriezieni. Neviens no tiem gan nav nožēlots. Pirmā darba vieta bija Gostiņos par kultūras dzīves organizatoru. Vēlāk — Odziena, tad darbs uzņēmuma “Daiļrade” Pļaviņu cehā Gostiņos.
— Sākumā biju strādnieks, bet vēlāk — kvalitātes meistars. Maksāja labi. Pēc pieciem gadiem tomēr nolēmu, ka tas nav domāts man, un meklēju citu vietu. Apstākļu sakritības dēļ arī kļuvu par Pļaviņu kultūras nama direktoru un nostrādāju 15 gadu. Man bija brīnišķīgi kolektīvu vadītāji. Cilvēku attieksme bija savādāka. Ja vajadzēja kaut ko organizēt, neviens laiku neskaitīja. Tādas lietas paveicām! — atceras Vilis Stakle.
Šim darbam bija arī otra puse — kad pēc kāda festivāla pārbraucis mājās, dēls vairs nepazinis un prasījis, kas tas par onkuli? Savulaik Viļa kungs apgalvoja, ka spēs strādāt tikai Pļaviņās. Izrādās, var arī citur. Jau 15 gadu viņš vada kultūras dzīvi Aizkraukles pagastā.
— Pļaviņās jutos visu paveicis. Biju Ungārijā un, sēžot vienā krodziņā, aptvēru, ka gribu kaut ko mainīt. Pārbraucis mājās, uzrakstīju atlūgumu. Neviens neticēja, ka spēšu aiziet, tomēr to izdarīju. Kādu laiku bija gan žēl. Vienu brīdi strādāju dažādus darbus, tad bijušā Aizkraukles kolhoza priekšsēdētājs Jānis Ozoliņš aicināja pie sevis — kultūras namam vajadzēja uzklāt jumtu. To arī izdarījām, un tā es tur paliku, — saka jubilārs.
Govs paliek neslaukta
Par ceļojumiem Viļa kunga dzīvē ir īpašs stāsts. Tuvākos un tālākos koncertbraucienos viņš vedis gan Pļaviņu, gan Aizkraukles pagasta pašdarbniekus. Lielākoties tie viņa dzīvē kaut ko mainījuši. Kultūras nama direktors teic, ka tas ir ļoti svētīgi, jo no šādiem braucieniem cilvēki atgriežas ar savādāku skatījumu, nekā turp braucot. Piedzīvojumu arī nav trūcis.
— 1969. gadā aizvedu kultūras darbiniekus uz Karpatiem. Pirmajā dienā viņi sapirka augļus, bet tos ilgi uzglabāt nevar. Visi pēkšņi gribēja mājās, jo nevar mantu postā laist. Kādas mājas, ja ceļojums vēl nav pusē? Tad viena atcerējās, ka govs palika neslaukta… — smaidot stāsta jubilārs.
Nāk pēc meitenēm
Viņš atzīst, ka visur jāciena tās valsts ieražas, kurp dodas. Sākumā ne vienmēr pratuši ar citām tautām draudzēties.
— Zināju, ka sieviešu un vīriešu attiecībām Armēnijā jāpievērš īpaša uzmanība. Ar Tautas deju ansambli “Daugaviņa” kārtējo reizi devāmies uz šo zemi. Vilcienā bijām vienā vagonā, pārējie braucēji — armēņi. Protams, jaunieši iepazinās un sarunājās. Karstasinīgi armēņi ir, bet viņi ļoti ciena priekšniecību. Vēlāk armēņi nāca man prasīt, lai dodu meiteni līdzi. Kaut kā no situācijas bija jāizgrozās, un es teicu, lai ņem, kuru grib, bet pavisam. No tā viņi gan atteicās. Viens uzticams sekotājs mums brauca līdzi pat uz Maskavu, bet saprata, ka tas velti, — stāsta Vilis Stakle.
Puča dienas Ungārijā
Šī aizrautība ceļot viņu mudināja meklēt sadraudzības partnerus ārzemēs, un tagad Aizkraukles pagasta kultūras nama kolektīvi piedalās festivālos dažādās valstīs.
— 90. gadu sākumā tas nemaz tik vienkārši nebija. Pirmie mēģinājumi bija sākt draudzēties ar Poliju. Jānis Ozoliņš man teica — ko nu ar to Poliju. Ja varētu noorganizēt sadarbību ar Ungāriju, tas gan būtu kaut kas! Beigās tas arī izdevās, un tagad regulāri dodamies uz “Zemplen” festivāliem Ungārijā. Bijām tur arī 1991. gada augusta puča laikā. Tas bija liels pārdzīvojums, jo nezinājām, kas notiek Latvijā. Domājām, ka varbūt savu karogu pēdējo reizi rokās turam. Asarām acīs kāpām uz skatuves. Visi mūs atbalstīja un piedāvāja palikt. Kad viss norima, laimīgi atgriezāmies mājās, — stāsta Viļa kungs.
Kad iespējams, šajos braucienos līdzi dodas arī sieva Sarmīte. Ja nē, vīrs sūta pastkartes. Sarmītes kundze smej, ka tad pasta darbiniecēm ir ko brīnīties. Mājās pārved arī suvenīrus. Viņi atzīst, ka ceļojumiem nauda nav žēlota, jo mantu krāt nav jēgas. Iespaidi un satiktie cilvēki ir visvērtīgākie.
Kad Vilim Staklem ir apaļākas dzīves jubilejas, vienmēr ir kādi tālāki ceļojumi. Rīt viņš ar Aizkraukles pagasta pašdarbniekiem dodas uz Portugāles salu Madeiru. Vēl viena dzimšanas diena paies ceļojumā.
