Līdz 19. gadsimtam Pļaviņu apkārtnē bija izveidojušās trīs apdzīvotas vietas — Bebruleja, Gostiņi un Pļaviņas.
Līdz 19. gadsimtam Pļaviņu apkārtnē bija izveidojušās trīs apdzīvotas vietas — Bebruleja, Gostiņi un Pļaviņas. Šobrīd tā ir vienota pilsētas teritorija. Pārmaiņas visvairāk pārvērtušas Bebruleju. Vārds jau zudis, un šī pilsētas daļa ieguvusi jaunu veidolu. Pilsētnieki tagad to dēvē par Karjeru. Ne bez pamata.
Vēsturiski pirmie iedzīvotāji Bebrulejā bijuši poļu dumpinieki, kuri sacēlušies pret cara valdību. Par to liecina veco iedzīvotāju poliskie uzvārdi — Dargevičs, Paršavskis, Saikovskis, Olševskis un citi. Bēgdami no policijas vajāšanas, viņi te apmetušies un uzbūvējuši mājas. Tas noticis apmēram pirms 300 gadiem.
Toreiz mežs sniedzās līdz Daugavas krastam, un bēgļi varēja justies droši. Viņi nodarbojās ar zvejniecību un amatniecību. Vēlāk bebrulejieši kļuva par lietpratīgiem plostniekiem un laiviniekiem.
Izcils dolomīts
Bebrulejas iedzīvotāju skaits strauji pieauga 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, jo palielinājās koku pludināšana pa Daugavu, un veidojās Pļaviņu miests, kur arī ziemā varēja dabūt darbu. Jaunienācēji bija latvieši.
Šajā laikā sākās arī dolomīta ieguve. No 1885. gada Bebrulejā darbojās dolomīta lauztuves, vēlāk darbu sāka dolomīta apdedzināšanas fabrika. To uzcēla Stukmaņu pagasta “Vāģeļu” māju saimnieka dēls Vāgels. Viņš bija inženieris un ķīmiķis, kurš izpētīja, ka Bebrulejas dolomītam ir izcilas īpašības, kādas nepieciešamas dzelzs rūpniecībā. Fabrika strauji attīstījās, un dolomīta lauzēji sabrauca no malu malām. Tolaik darbs lauztuvēs bija smags, vienīgie darbarīki – laužņi, lāpstas un ķerras.
Lielākais upuris
Būtisks pavērsiens Bebrulejā notika 1914. gadā. Jaunekļus un vīrus iesauca karadienestā. Vēlāk sāka plūst bēgļu straumes, arī daudzas Bebrulejas ģimenes devās prom.
Seno Bebruleju iznīcināja 1962. gadā, kad uzcēla Pļaviņu HES un appludināja Daugavas senleju. Mūsdienās šo vēsturisko vietu atgādina tikai Bebrulejas iela. Viss pārējais vien atmiņās. Vēsturnieki atzīst, ka šī apdzīvotā vieta ir viens no lielākajiem upuriem Pļaviņu spēkstacijas dēļ. Tagad Daugavas krastā guļ akmens ar iegravētiem to māju nosaukumiem, kuras apņēma ūdens. Šo piemiņas zīmi 1993. gadā te novietoja Kultūras fonds.
Joprojām dara to pašu
Dolomīta ieguve un pārstrāde turpmāk bija noteicošā nodarbe šajā pilsētas daļā. 50. gados sāka strādāt PSRS izveidotais nerūdas izrakteņu kombināts. Sabrauca strādnieki no malu malām, būvēja mājas, veidojās infrastruktūra. Vēsturiskā Bebruleja kļuva par Karjeru, kā to dēvē vēl šodien.
90. gadu sākumā politiskā un ekonomiskā situācija izmainīja dzīvi arī Pļaviņās. Vieni uzņēmumi beidza darboties, un veidojās jauni. Tagad jūtama stabilitāte. Šajā pilsētas daļā joprojām pārstrādā dolomītu, ir arī citi uzņēmumi un veikali. Iedzīvotāju sastāvs gan mainījies.
Tikpat kā laukos
Veltu Stradiņu sastopu pie viņas mājas. Tās te līdzīgas cita citai “satupušas” Rīgas ielas malā. Esmu ievērojusi, ka saulainā laikā pie tām sēž vai rušinās mazdārziņos arī citi gados vecāki cilvēki. Acīmredzot viņi te dzīvo ilgi. Neesmu kļūdījusies. Arī Veltas kundze jau 40 gadu ir “karjeriete”.
— Vīrs bija šoferis, atrada te darbu, un tā sākām dzīvot. Vispirms barakās, vēlāk uzcēla daudzdzīvokļu mājas. Sākumā šīs — vienstāva, kur arī mēs dzīvojam, pēc tam lielākas. Tiem, kuri ilgāku laiku nostrādāja nerūdas izrakteņu kombinātā, deva labiekārtotus dzīvokļus. Man prom no šejienes negribējās iet. Pierasts jau. Te es jūtos kā laukos. Ir savs dārziņš, kur parušināties, — stāsta pļaviņiete.
Viņa savulaik strādāja Ābeļu bērnunamā, tad pilsētas namu pārvaldē, bet pirms pensijas — kombināta katlumājā par kurinātāju. Tagad Veltas kundze dzīvo viena un teic, ka pensionāri vien kaimiņos palikuši. Jaunāki cilvēki devušies prom, jo visiem nav darba.
— Sākumā bijām tikai kādas desmit latviešu ģimenes, pārējie krievi. Pa šiem gadiem nesaprašanos nav bijis. Saticīgi dzīvojam. Tagad te ir klusāk, jo cauri pilsētai vairs nebrauc smagās automašīnas. Arī kārtīgāk kļuvis. Agrāk toties dzīve bija labāka, jo visi strādāja, — atzīst Velta Stradiņa.
Viņas aizraušanās ir puķes. Veltas kundzi gan ļoti sāpina, ka tās no dārza aiznes garnadži. Vakarā vēl ziedi iepriecina pašu un garāmbraucējus, bet naktī to vairs nav. Citādi te ir labi dzīvot.
***
— Vai jums patīk dzīvot Karjerā?
Lilija Stepāne:
— Pļaviņās dzīvoju kopš 1985. gada. Esmu apmierināta, jo tepat ir veikali un citas ērtības. Cilvēki ir dažādi. Daudzi aizbraukuši vai šobrīd jau aizsaulē, citi te sāk dzīvot. Citur gan laikam negribētu doties.
Jelizaveta Veļičko:
— Patīk man Karjerā. Esmu te kopš 1984. gada. “Karjerieši” ir kā viena ģimene – viens otru pazīst un palīdz. Te man ir arī savs veikals, kurā pārdodu lietotu apģērbu un sadzīves ķīmijas preces. Cilvēki labprāt iepērkas, ja ir nauda. Ir pastāvīgi klienti un iebraucēji.
Tatjana Gubanova:
— Karjerā dzīvoju jau desmit gadu. Patīk, neesmu domājusi par citu dzīvesvietu. Cilvēki viens otru pazīst, te ir mierīgi, klusi un skaisti.
