Kādas sievietes kaps Aizkraukles kapsētā ir netālu no manu tuvinieku kapu kopiņām. Gadu no gada tas aizaug un nekopts iegrimst zemē.
Kādas sievietes kaps Aizkraukles kapsētā ir netālu no manu tuvinieku kapu kopiņām. Gadu no gada tas aizaug un nekopts iegrimst zemē. Tam pāri staigāt neļauj līdzjūtīgu ļaužu iestādītās papardes un kapu mirtes. Vientuļo kapu uzmana tuvāk apglabāto piederīgie, un tikai tāpēc tam pāri nav iemīta taciņa.
Marija (vārds mainīts) nodzīvoja grūtu mūžu. Viņu ar vīru un mazo dēlu Valdi (vārds cits) savlaik izsūtīja uz Sibīriju, sieviete zaudēja dzimtās mājas un smagajos spaidu darbos sabeidza veselību. Atgriežoties Latvijā, ģimene dzimtajā pusē nedrīkstēja apmesties, pavisam ātri nomira arī vīrs, un Marija dēlu audzināja viena.
Mīlēja viņu no sirds, puisis beidza arodskolu un ieguva labu profesiju. Visi sacīja, ka viņam zelta rokas, tikai ātrs, nesavaldīgs raksturs.
Cieš un klusē
Neviens nezināja, ka jau toreiz Valdis dažkārt sita savu māti. Pamatota iemesla nemaz nevajadzēja. Sieviete cieta un nevienam neko neteica.
Tad dēls apprecējās, un ģimenē piedzima meita. Tajā laikā viņi visi pārcēlās uz toreizējo Stučkas HES ciematu, kur Valdim kā labam speciālistam drīz vien piešķīra divistabu dzīvokli. Diemžēl kaušanās un arī alkohola lietošana Valdim dzīvē aizņēma arvien nozīmīgāku vietu. Sieva to nevēlējās ciest, un viņas abas ar mazo meitiņu pārcēlās dzīvot Rīgā.
“Kāpēc laidi pasaulē?”
Dēls ar māti palika divatā. Tad sākās Marijas moku ceļš. Dēls pensijas naudu sievietei atņēma, un mātei nācās ciest badu. Kad Valdis piedzērās, un tas notika diezgan bieži, viņš māti vienmēr sita. Sita par to, ka viņam neizdevusies dzīve, un pat par to, ka māte viņu savlaik laidusi pasaulē. “Kāpēc tev tāds moceklis bija jādzemdē, ja nevarēji man nodrošināt labu, pārtikušu dzīvi?” — tāds bija dēla parastais pārmetums mātei.
Interesē tikai nauda
Reiz Valdis Mariju sasita tik ļoti, ka viņu vajadzēja ievietot slimnīcā. Viņai bija iekšējā asiņošana, bet nu jau gados vecā sieviete ārstiem tās īsto iemeslu neatklāja — dēls viņu ilgi bija spārdījis kājām… Marija, iespējams, saprata, ka tālāk vairs savu dzīves krustu nespēj nest, jo pēc pāris nedēļām vecā sieviete slimnīcā klusi aizvēra acis uz mūžu. Organisms bija pārāk novājējis, lai tajā vēl spētu pukstēt mātes bēdu izmocītā sirds.
Dēls viņu slimnīcā apmeklēja tikai reizi — pensijas dienā, lai savāktu pastnieces atnesto naudu.
Klusa apbedīšana un aizmirstība
Tas bija vēl padomju laikā, kad nebija sociālā dienesta, kas par šādiem grūtdieņiem rūpējas. Slimnīcas personālam bija grūti sameklēt dēlu, lai viņš paņem mātes mirstīgās atliekas un apglabā. Tikai pēc vēršanās viņa darbavietā Mariju no slimnīcas morga dēls paņēma.
Viņai tika visvienkāršākais zārks, un līdzjūtīgā kaimiņiene nelaiķei uzģērba kaut ko no savām jaunajām drēbēm, jo Marijai, kā daudziem cilvēkiem, mirstamās kārtas nebija. Dēls visu labāko no mājas bija aiznesis un nodzēris.
Marijas bērēs nebija ne vedeklas, ne mazmeitas, tikai daži kaimiņi un viņas mīlētais dēls. Diemžēl arī draudzeņu Marijai nebija, jo dēls pēdējos gados māti dzīvoklī ieslēdza, un tāpēc neviens nezināja, kā viņai klājas.
Kur dēla sirdsapziņa?
Zinu, ka Valdis joprojām dzīvo Aizkrauklē, bet mātes kapu viņš ir aizmirsis. Tagad viņš jau sen pats saņem pensiju, skaitās vientuļnieks, kuram sociālais dienests droši vien palīdz izdzīvot, jo viņš taču ir arī represētais.
Nevaru iedomāties, ko viņš teiktu, ja kāds pajautātu — vai viņš atceras māti un vai saprot, ka bijis un joprojām ir slikts dēls?
