Šonedēļ lielu daļu brīvā laika veltīju olimpiskajām spēlēm Atēnās. Uz Latvijas olimpiešu panākumiem īpaši necerēju, taču patīkami paskatīties arī uz citu valstu sportistu emocijām augstāko sasniegumu brīdī.
Šonedēļ lielu daļu brīvā laika veltīju olimpiskajām spēlēm Atēnās. Uz Latvijas olimpiešu panākumiem īpaši necerēju, taču patīkami paskatīties arī uz citu valstu sportistu emocijām augstāko sasniegumu brīdī. Tas taču notiek tik reti — reizi četros gados.
Mēs tomēr esam neiecietīga tautiņa. Gribam uzlēkt augstāk par savu galvu, iegūt tikai medaļas. Ja neizdodas, nolīdzinām savējos līdz ar zemi. Palasiet internetā, cik daudz aizvainojošu vārdu veltīts riteņbraucējiem, vingrotājiem, džudistam, peldētājiem un citiem sportistiem. Nu netika viņi nekur augstu, un tad? Tas ir sports, kur uzvar spēcīgākais, ātrākais, fiziski un morāli pārākais. Katru reizi kāds cits. Nav daudz tādu sportistu, kuri to pašu panākumu atkārto divās un trijās olimpiskajās spēlēs.
Kolēģe Elita Veidemane savā slejā avīzē “Vakara Ziņas” šādus interneta čatotājus raksturo ļoti izteiksmīgi. Viņi paši ir vai nu knapsieriņi ar izteikti latvisku prievīti, kuri pat tukšu spaini nevar pacelt, vai staiguļi un viesstrādnieki, kuru augstākais lidojums ir bijusi kāpostu griešana Īrijas laukos. Ar sportu tādiem tikpat maz līdzības kā dzeloņdrātij ar zuti.
Saviļņojošākais brīdis olimpiskajās spēlēs bija invalīdu ratiņkrēslos apbalvošana. Šiem cilvēkiem dzīve turpinās visās tās izpausmēs, un citās valstīs sabiedrība to novērtē. Nu arī Latvijā sāk apjaust, ka invalīdam ratiņkrēslā jātiek vismaz uz ielas, veikalā un aptiekā.
Prezidente pret “Delnu”, “Delna” pret prezidentes vīru — tā vienā teikumā var raksturot pagājušās nedēļas iekšpolitiskās norises. Par to jau daudz esam rakstījuši redakcijas slejā, tāpēc neatkārtošos. To gan var apgalvot droši: ja kādam parastajam pilsonim, par kādu sevi uzskata arī Imants Freibergs, vecumdienas gribētos pavadīt Jūrmalā un pat būtu zināms brīvs kāpu gabaliņš, viņš to nemūžam neiegūtu. Ja nu vienīgi par bargu naudu. Skumjākais, ka vienīgā sabiedriskā organizācija, kurai bija tiesības uzraudzīt dažādus slēpt tendētus procesus valstī, nu tiek vajāta. Pat Drošības policija tai “iesēdusies astē”.
Par kādu privātās dzīves notikumu pagājušajā nedēļā rakstīja un ziņoja visi plašsaziņas līdzekļi. Tās bija Kristiānas Lībanes un Andra Šķēles kāzas. It kā notikušas, it kā ne. Veiksmīgi no žurnālistiem noslēptas Operas namā, pēc tam it kā atkāzas vai sālsmaize mājā Saulkrastos, kur abi dzīvo. Kāpēc šo divu cilvēku attiecībām pievērsta tik liela uzmanība? Pirmām kārtām tāpēc, ka abi ir politiķi. Bet galvenais ir pavisam kas cits, un to radiointervijā apstiprināja arī žurnāla “Privātā Dzīve” galvenā redaktore Sandija Šķēle: mākslīgi radot noslēpumainības oreolu privātās dzīves peripetijām un izvirzot tās priekšplānā, mazāk redzamas paliek patiesās problēmas valstī — pieaugusī inflācija, cenu kāpums, milzīgā plaisa starp tautu, parlamentu un valdību, starp bagātajiem un nabagajiem, korupcija, kura arvien vēršas plašumā.
Īsta zelta ādere atvērusies saistībā ar Eiropas Savienības strukturālo fondu naudas dalīšanu. Pirmie vēstneši nupat “atlidojuši”. Uzņēmēji jau ziņo, ka kukuļus par to, lai projektu pieteikumus apstiprinātu, prasa pilnīgi atklāti un nekautrējoties. Kad jautājumu par ierēdņu iespējamo subjektivitāti projektu pieteikumu izvērtēšanā uzdevu preses konferencē Finanšu ministrijā, atbildīgie ierēdņi no Lauku atbalsta dienesta un Investīciju un attīstības aģentūras dievojās, ka nekas tamlīdzīgs nav iespējams, jo vairāklīmeņu komisijās esot daudzi cilvēki un ar visiem vienoties par kukuli nevarēšot. Dzīve liecina, ka lielas naudas alkās šķēršļu nav. Tas jau bija paredzams — Eiropas Savienības fondu naudu sagrābs ne tikai tie, kas pirmie “brauks”, bet arī tie, kuri vairāk dos.
Nozīmīgākais notikums Aizkraukles rajonā pagājušajā nedēļā noteikti bija Amerikas Savienoto Valstu vēstnieka Braiena Karlsona viesošanās Aizkrauklē saistībā ar ASV un Latvijas kopuzņēmuma “Jeld—Wen” kokšķiedras lokšņu ražotnes celtniecības sākšanu. Amerikāņu rūpnīcas vadītāji neslēpa, ka viņi izvēlējās Aizkraukles rajonu arī tāpēc, ka tas ir mežains apvidus. Ne jau par mūsu cilvēku nodarbināšanu pirmām kārtām viņi domāja.
Raugoties lielajā simtgadīgajā ozolā, zem kura zariem notika šī projekta prezentācija, priekam par mūsu novada attīstību jaucās klāt skumjas, ka bērzu birztaliņu, kuras visapkārt rūpnīcai atvēlētajai teritorijai, vairs nebūs. Droši vien nebūs arī šī ozola… Bet tāda ir dzīve: lai kaut ko iegūtu, kaut kas jāzaudē. Diemžēl. Cerēsim, ka ieguvumu mums būs vairāk nekā zaudējumu. Ka nopelnīs ne tikai amerikāņi, bet arī Aizkraukles cilvēki.
Pagājušajā nedēļā sākām nogādāt somas maznodrošināto ģimeņu bērniem, kuri uz skolu pošas pirmo reizi. Šajā akcijā vēlreiz pārliecinājāmies, cik dažāda mēdz būt labdarība. Diemžēl lielākoties aprēķina vadīta. Arī personiski lūgti, labi pelnošu uzņēmumu vadītāji nemaz nav tik devīgi. Ja par to kaut kas būs, teiksim, reklāma laikrakstā, tad varbūt. Cienu tādus cilvēkus kā SIA “Pļaviņas DM” direktors Žukova kungs — viņš pretī negribēja neko, pat ne uzņēmuma nosaukuma minēšanu ziedotāju sarakstā. “Ja ierakstīsiet — labi, ja nē — arī labi. Bērniem jāpalīdz,” teica uzņēmuma vadītājs.
Vairāk jāstaigā kājām — braucot uz darbu mašīnā, nebiju pamanījusi, cik sarkani jau pīlādžu ķekari. Tie vēsta, ka rudens kaut kur aiz stūra jau lūkojas un gaida izdevīgu mirkli, lai vasaru padzītu. Kaut gadalaiki nenovēršami nomaina viens otru, pierast pie tā nevar, jo tik dažādi tie ir.
