Par ceļojuma un viesošanās iespaidiem Kanādā varētu uzrakstīt romānu, bet minēšu tikai nozīmīgākās epizodes. Jau lidojums uz citu kontinentu ir notikums, jo nekad tik tālu nav būts.
Par ceļojuma un viesošanās iespaidiem Kanādā varētu uzrakstīt romānu, bet minēšu tikai nozīmīgākās epizodes. Jau lidojums uz citu kontinentu ir notikums, jo nekad tik tālu nav būts.
Ar lidmašīnu lidoju no Viļņas, līdz turienei veda mikroautobusiņš no viesnīcas “Rīga”. Braucēji bijām tikai trīs cilvēki, neskaitot autovadītāju un laipno pavadoni, kura mūs cienāja ar kafiju un konjaciņu. No Viļņas lidojām ar krievu “airoplānu”, sagrabējušu kasti, kurai jau kniedes līda ārā un no grīdas pūta tāds aukstums, ka pat kājas sala.
Lidmašīnā kā restorānā
Labi, ka ātri vien nosēdāmies Kopenhāgenā, kur kāpām īstā lainerī ar ērtiem un mīkstiem sēdekļiem. Lidmašīnā “Sterling Airways” varēja iekāpt tieši no lidostas uzgaidāmās telpas, nejūtot, ka esi iegājis lidmašīnā. Likās — tas ir īpatnējs restorāna salons. Bažīgi apvaicājos stjuartei, vai līdz lidmašīnai būs tālu ko braukt, bet viņa smaidot paskaidroja, ka tā jau ir lidmašīna un lai jūtos kā mājās. Tūlīt viņa atnesa paplāti ar jaunāko presi. Pirmā nolaišanās bija Reikjavikas lidostā Islandē. Ārā kāpt nevajadzēja, un pēc dažām minūtēm, kad tvertnes bija piepildītas ar degvielu, jau cēlamies gaisā. Pa iluminatoriem varējām vērot Islandes brīnišķīgo panorāmu ar neskaitāmiem karsto geizeru izvirdumiem no zemes dzīlēm.
Sajukums laikā bija pamatīgs. Nevarēja saprast — ir rīts vai vakars. Lidojām augstāk par desmit kilometriem. Tālu apakšā bija redzama mākoņu pelēcīgā sega, bet augšā — skaidra debess. Tuvojoties Kanādai, lidojuma augstums samazinājās un varēja redzēt Labradora kalnu grēdu ar ledus upēm un ezeriem.
Piedāvā darbu
Reizēm man galvā pazibēja pavisam ērmīgas un ķecerīgas domas — ja nebūtu jākāpj ārā un jātiekas ar brāli, varētu lidmašīnā dzīvot ilgāk, jo baroja labi, arī pa malkam brandiņa deva. Nezinu, vai kāds mani saprata, bet skaistās stjuartes smējās kā kutinātas, kad es piedāvājos te strādāt vai nu par trauku mazgātāju vai arī par kurinātāju. Pārsvarā pasažieri bija lietuvieši.
Manu sagaidītāju pulkā bija arī paziņa Mirdzas kundze, kura jau viesojās Latvijā. Tieši viņa bija sajaukusi mani ar vienu leiti sirmiem matiem, kuram atdeva man domātās puķes, pat bučoja uz vaiga.
Brālis brīnījās, kāpēc Fēliksam tik līks deguns un arī runā lietuviski… Beidzot pats lietuvietis atģidis, ka noticis misēklis un meties prom pie sava īstā braļukasa, kurš stāvējis netālu un mājis ar roku. Manas sagaidītājas dāmas skrējušas viņam pakaļ un atņēmušas puķes, vienu rozi gan atstājot.
Smejas, vēderu turēdami
Šo sagaidīšanu filmēja brāļa vecākais dēls Gunārs. Kad laimīgi tikām līdz viņa mājām, varējām to vērot televizora ekrānā un smieties, vēderu turēdami. Arī brālis, sapratis kļūmīgo pārskatīšanos, brīnījās, kāpēc bučojis to leiti ar līko degunu. Mierināju viņu, sacīdams, ka labi vien iznāca — nebija jāslīgst atkaltikšanās asarās. Cilvēkam tomēr piemīt sentimentalitāte, pat vīriem, kuri rūdīti Kurzemes frontē.
Tā sāku iepazīt brāļa otro dzimteni. Pastrādājis viņš ir labi, gan mājas būvējot, gan dēlus gādājot (arī meitu Andu). Galvenais, ka visi ir veseli, priecīgi un rosīgi. Tā mēs visi bieži tikāmies kā mazajos Jāņos. Man vajadzēja muzicēt un dziedāt, jo īpaši patika mūsu tautasdziesmas. Mani lutināja ar ēdieniem un dzērieniem. Gulēju brāļa jaunajā mājā vienā no astoņām guļamistabām.
Nēģus viņiem nevajag
No spilgtākajām epizodēm atceros interesanto braucienu pa Sagīnas upes augšteci, kur brālis man parādīja kādas mūra ēkas drupas. Leons paskaidroja, ka te kādreiz viens latvietis uzcēla nēģu konservēšanas fabriku. Nēģu te daudz, bet tos neviens neņem un arī nepērk. Tautietis pēc dažiem gadiem bankrotēja. Nēģus te iznīcina kā kaitēkļus, kuri bojā vērtīgas zivis. Nobrīnījos gan, jo nēģi pie mums ir lielā vērtē.
Hurona ezers ir liels, pat lielāks par mūsu Rīgas jūras līci. Puse ezera ietilpst amerikāņu teritorijā, pārejā — Kanādas. Ļoti skaistas pludmales. Pat oktobrī (es iebraucu septembrī) varējām smiltiņās viļāties un sauļoties. Arī vizināties jahtā un aizbraukt uz salām, iedzert kādu kokteili skaistākajos restorānos. Kanādā ir ļoti attīstīta upju, ezeru un kanālu ūdens satiksme. Ja mēs Latgali saucam par Zilo ezeru zemi, tad Kanādu var droši saukt par ezeru un upju zemi. Tūkstošiem upju tek uz visām debesspusēm, uz trijiem pasaules okeāniem. Attīstīta rūpniecība palīdz attīstīties arī transportam. Lieliskas ceļu maģistrāles gandrīz izkonkurējušas dzelzceļu.
Audzē pat vīnogas
Vēl spilgti atmiņā palikusi ekskursija brāļa jaunākā dēla Dāvida (Deivida) darbavietā Bruces atomelektrostacijā.
Tā ir viena no pasaules visdrošākajām atomelektrostacijām. Tur neiet zudumā neviena siltumkalorija, jo noteiktā atstatumā izbūvētas grandiozas siltumnīcas, kurās audzē dārzeņus, pat vīnogas.
Informācijas centrā vairākās zālēs izvietoti ekrāni, kuros demonstrē atomelektrostacijas darbību, pat reaktoru dzesēšanu. Īpašā autobusā ekskursantus izvadā pa plašo spēkstacijas teritoriju. Protams, atļautā attālumā.
Vēl bijām ekskursijā televīzijas tornī Toronto. Tā ir unikāla celtne 553 metru augstumā. Salīdzinājumam — Ostankinas TV tornis ir 540 metru, bet Eifeļa tornis — 320 metru augsts. Ar ātrgaitas liftu līdz rotējošā “diska” skatu laukumam 351 metra augstumā var nokļūt 56 sekundēs.
Kā kosmosa kuģī
Vienu stāvu augstāk ir restorāns. Vakarā sēžot pie galdiņa un iemalkojot Kanādā ražoto šampanieti, rodas ilūzija, ka esi teiksmainā kosmosa kuģī. Virs galvas zvaigžņotā debess, bet lejā ugunīs un reklāmās zvīguļojoša pilsēta.
Patika ceļojums uz Niagāras ūdenskritumu. Laiks bija rudenīgi lietains, bet ūdenskritums šalkoja vareni. Kur rodas tāds spēks un ūdens daudzums, kas nemitīgā dārdoņā krīt lejā, izveidojot pamatīgu ezeriņu? Neviļus atcerējos Volfganga Gētes un viņa “Garu dziesmas pār ūdeņiem” fragmentu: “Cilvēka dvēsele līdzīga ūdenim: no debesīm nāk tas, pret debesīm kāpj, un atpakaļ atkal uz zemi tam jālīst mūžīgā maiņā.
