Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja direktore Regīna Paukšte nupat saņēma Kultūras ministrijas Atzinības rakstu par priekšzīmīgu darbu kultūras vērtību saglabāšanā un popularizēšanā, 50 gadu strādājot muzejos.
Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja direktore Regīna Paukšte nupat saņēma Kultūras ministrijas Atzinības rakstu par priekšzīmīgu darbu kultūras vērtību saglabāšanā un popularizēšanā, 50 gadu strādājot muzejos. Pati Paukštes kundze uzskata, ka viņas dzīvē vislielākais apbalvojums ir Aizkraukles Goda pilsones nosaukums. Par savu dzīvi Regīnas kundze stāsta gan ar smaidu, gan smeldzi. Skaistākais, viņasprāt, tas, ka viss mūžs aizvadīts Daugavas krastā.
Slēpes dēļ trauksme
— Kāda bija jūsu bērnība?
— Esmu robežsarga meita. Savā garajā dzīvē nevienam par to neesmu stāstījusi, jo tas bija aizliegtais temats. Atceros, tēvs vienmēr stingri pieteica, lai mēs ar brāli neejam tuvu pie Daugavas, kura līdz upes vidum bija Latvijas, bet otra daļa jau Baltkrievijas pusē. Mēs tomēr upē gribējām zvejot zivis, izmantojot tēva kreklu, kurš bija sagriezts un, kā mums šķita, piemērots zivju ķeršanai.
Spilgti atceros kādu gadījumu ziemā. Daugava bija aizsalusi, krasts — sniegots un augsts. Mēs ar brāli sastrīdējāmies, es paņēmu viņa slēpi un metu uz ledus. Tā lidoja švīkstēdama lielā ātrumā un aizslīdēja pāri robežai. Tas bija traki! Sākās trauksme, un mēs saņēmām stingru rājienu. Taču viss laimīgi norima, un es pat slēpi atdabūju.
Daugavas krastā, kur dzīvojām, bija liela katoļu baznīca, tas nebija tālu arī no Indras robežpunkta. Tur mani iesvētīja. Neesmu aizmirsusi svinīgo sajūtu, kad turēju rokā svecīti.
Mana bērnība bija īpaša tieši tāpēc, ka dzīvojām uz pašas robežas. Vienmēr bija jādomā, lai to nepārkāptu — nepārpeldētu vai pa ledu nejauši nepārietu otrā pusē. Robežsargu ģimenes dzīvoja kā viena. Māte allaž apmeklēja kādus kursus, notika dažādi saviesīgi pasākumi. Kopā svinējām Ziemassvētkus un citus svētkus. Tas bija skaists laiks.
Tēva kapu nezina
— Kas notika ar jūsu tēvu, kad varas mainījās?
— Tas pats, kas ar daudziem robežsargiem. Viņu apcietināja, un mēs tēvu nekad vairs neredzējām. Nezinām viņa kapavietu, bet māte visu mūžu cerēja tēvu sagaidīt. Palikušas tikai dažas abu fotogrāfijas. Jaunībā es par tēva likteni īpaši neinteresējos, to darīja māte, diemžēl bez rezultātiem. Viņa visu mūžu skuma, tomēr par to nerunāja. Es tikai tagad saprotu, cik ļoti viņa cieta.
Māte viena izaudzināja mani un brāli, mēs ieguvām izglītību, un tas nenācās viegli. Bieži cietām badu. Zinu, kā ir vakarā aiziet gulēt nepaēdušai. Māte strādāja gadījuma darbus, toreiz mēs dzīvojām Daugavpilī. Mācījos centīgi, lai saņemtu stipendiju, un augstskolu beidzu ar izcilību.
Tagad saprotu, ka līdzīgi man daudzi toreiz mācījās stipendijas dēļ. Tas bija pēckara laiks, kad, ejot vakarā mājās, vienīgā doma bija — ko varētu apēst? Šī pieticība saglabājās visu mūžu, es bieži arī tagad iztieku ar mazumiņu.
Kā vēstures griezums
— Kā nonācāt Aizkrauklē?
— Manu vīru pārcēla darbā uz toreizējo Stučku. Līdz mūža pēdējām dienām māte dzīvoja pie mums. Kad viņa aizgāja mūžībā, es zārkā ieliku tēva fotogrāfiju, lai viņi abi būtu kopā. Tēvam taču kapa nav. Mātes atdusas vietā Aizkraukles kapos ir piemiņas akmens, kurā ir arī tēva vārds ar atzīmi par miršanas gadu — nezināms.
Kad tagad padomāju par tiem laikiem un turpmāko dzīvi, tā ir kā viens Latvijas vēstures griezums. Vienmēr kādi asumi gadījušies, kā daudzām latviešu dzimtām.
Manto izturību
— Ko esat mantojusi no mātes?
— Izturību, arī kārtības mīlestību. Neesmu pedantiski kārtīga, tomēr gribu, lai viss būtu savā vietā.
Domājot par savu dzīvi, atzīstu, ka visu esmu darījusi, kā pratu. Varbūt neesmu bijusi “moderna” sieviete — man bija tikai viens vīrs, divi bērni, kurus izglītot nemaz nebija tik viegli. Katrai meitai ir savs raksturs, domāju, viņas vairāk ir tēva meitas.
Nav jaunības receptes
— Lūkojoties uz jums, šķiet, gadi stāv uz vietas. Kāda ir jūsu jaunības recepte?
— Man nav tāda plāna vai receptes, kas man jādara. Viss man atkal no mātes. Viņas akurātību es tikai tagad novērtēju. Ap viņu bija īpaša sakārtotība. Es neko sevišķu nedaru, lai labāk izskatītos. Dažkārt tikai jautāju — vai man dzīvot palīdz muzejs vai es palīdzu muzejam?
Ievērot visur kārtību man tomēr iemācījis darbs muzejā, jo es nedrīkstu nevienu dokumentu kaut kur pavirši atstāt. Var notikt, ka es gadiem to vairs nesameklēšu. Visam šajā iestādē jābūt stingri uzskaitītam un savā vietā. Tas mani pieradināja būt kārtīgai un precīzai.
Ceļo un mācās
— Meitām tagad sava dzīve, esat viena. Vai tāpēc jūsu dzīve mainījās?
— Es atradu risinājumu. Man vienmēr paticis būt labu cilvēku sabiedrībā. Tāpēc vairāk pievērsos labiem cilvēkiem visapkārt un savām divām draudzenēm jau kopš bērnības un jaunības. Viena dzīvo Aglonā, otra — netālu no Čikāgas. Bieži sarakstāmies un gadā reizi satiekamies. Esam mūža draudzenes, kurām esmu uzticīga tāpat kā darbam un ģimenei.
Atvaļinājumā sāku ceļot pa Eiropu. Aplūkoju diženos vēstures pieminekļus, atvados un braucu mājās.
Pēdējos divus gadus mācos angļu valodu, jo, aizbraucot uz ārzemēm vai tepat uz Rīgu, bez šīs valodas grūti iztikt.Vācu valodu protu kopš studiju gadiem. Šajās valodās ir arī literatūra, kura jālasa muzeja darbiniekiem.
Ieiet cilvēku likteņos
— Kas jūs mobilizē dzīves kritiskos brīžos?
— Vispirms darbs, tad intuīcija. Parasti es daudz neprātoju, bet, ja kaut ko izlemju, tas ir galīgi. Es neatkāpjos arī tad, kad jūtu, ka varbūt vajadzētu darīt mazliet savādāk.
Nekad nekrītu panikā un neraudu, vienkārši neļauju sev raudāt. Mājās aiz durvīm atstāju raizes par muzeju un muzejā, ja ir, rūpes par mājām. Tomēr to dažkārt ir ļoti grūti izdarīt.
— Kāpēc visu mūžu strādājat muzejā?
— Muzeja darbinieka misija ir ļoti sarežģīta, jo mēs ieejam cilvēku likteņos. Nav tikai izstāžu atklāšana un senlietu vākšana, līdz tam garš radošs ceļš ejams. Darbs saistīts ar cilvēkiem, un tas ir ļoti atbildīgs process.
Katra diena dod ko jaunu. Jāprot atrast īstās stīgas, kuras cilvēkā ieskanas, bet man jāizvēlas, vai tam būs kāda nozīme, vai ir vērts, vai tas paliks vēsturei.
Nevajag ne Sēnu, ne Reinu
— Ko jums nozīmē Daugava?
— Kad ir īpaši grūti, apsēžos pie loga un lūkojos uz Daugavu. Uz savu upi kopš nākšanas pasaulē. Tās krastā dzīvoju bērnībā, tad Daugavpilī, Kokneses muzejā, tagad “Kalna Ziedos” un arī savā dzīvoklī. Man nevajag ne Reinu, ne Sēnu, tikai Daugavu. Visi dzīves sārņi, Daugavas ūdeņos lūkojoties, šķiet, aizplūst, un pasaule atkal kļūst gaiša un tīra.
Kolekciju nav
— Jūs kaut ko arī kolekcionējat?
— Nē. Tas traucētu muzeja darbam, un es mājas dzīvi šajā ziņā pilnībā nošķiru no muzeja. UNESCO muzeja darbinieku kodeksā tas aizliegts ar likumu, jo gadās, ka kolekcionāri no sava muzeja fondiem kaut ko iegūst sev.
Man patīk keramika, ja kur braucu, nopērku atmiņai. Esmu saņēmusi arī dāvanās skaistas vāzes un svečturus, dekorus un gleznas. Jūtos labi šo vērtību vidū, jo tās pirktas vai dāvinātas ar mīlestību, manam priekam.
Jāpārvar slinkums
— Vai jums piemīt arī kāds netikums?
— Man ir ļoti daudz cilvēcisko vājību. Dažkārt nākas pārvarēt slinkumu. Es zinu, ja tas izdosies, pati būšu ļoti priecīga. Esmu pārfrazējusi visiem zināmo patiesību — neatliec uz rītu to, ko var izdarīt šodien. Es reizēm saku — neatstāj uz rītdienu to, ko vajadzēja izdarīt pagājušajā gadā!
Nu ir jurists
— Jūs esat laimīga?
— Esmu laimīga, ka dzīvoju. Ir arī mazas laimītes, kuras ikdienā jānovērtē, protams, neaizmirstami ir lielas laimes mirkļi.
Tādu piedzīvoju šogad 2. jūlijā, kad mans vecākais mazdēls Latvijas Universitātes Lielajā aulā saņēma jurista diplomu. Sēdēju un ar pūlēm valdīju laimes asaras!
Atcerējos, kā viņu mazu auklēju un teicu — tu būsi grāmatnieks! Viņš ir mans pirmais mazbērns, tāpēc arī ļoti mīļš. Vadims man vienmēr lūdza lasīt Blaumaņa “Velniņus”. Es lasu, bet puika aizrāda — vakar citādi lasīji, jo visu jau bija iemācījies no galvas. Tā nu mans mazais grāmatnieks kļuvis jurists.
Laime ir arī tā, ka visi mazbērni labi mācās un ir ļoti mīļi. Esmu laimīga arī tāpēc, ka znoti mani sauc par mammu. Tas ir liels cieņas apliecinājums, un es viņus arī mīlu kā dēlus, jo zinu, ka manas meitas dzīvo saticīgās un laimīgās ģimenēs.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Regīna Paukšte.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1931. gada 27. maijs, Piedruja.
NODARBOŠANĀS: Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja direktore.
IZGLĪTĪBA: augstākā — beigusi Daugavpils pedagoģiskā institūta Literatūras un vēstures fakultāti.
ĢIMENE: atraitne. Meita Elvīra — Aizkraukles rajona pieminekļu aizsardzības inspektore un kultūras ministres padomniece. Meita Inta — Kinofotofono dokumentu arhīva direktore. Četri mazbērni — Vadims, Romans, Gundega un Patrīcija.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
VAĻASPRIEKS: interesē māksla un literatūra, ceļošana.
