Lielākā daļa motociklu īpašnieku rūpējas vien par to, lai braucamais godam pildītu savas tiešās funkcijas, lai varētu, vējam svilpojot, nokļūt no vienas vietas citā.
Lielākā daļa motociklu īpašnieku rūpējas vien par to, lai braucamais godam pildītu savas tiešās funkcijas, lai varētu, vējam svilpojot, nokļūt no vienas vietas citā. Taču ir arī entuziasti, kuri padomju laikos ražotajiem motocikliem neļauj nonākt lūžņu kaudzēs. Restaurē savlaik tik populāros braucamos, pat ierīko muzejus.
Eksponāti darbojas
Viens no tādiem entuziastiem Jānis Zalāns dzīvo Jēkabpils rajona Atašienes pagastā. Viņš savas mājas pagalmā ierīkojis nelielu brīvdabas muzeju, kur mazā laukumiņā vienkopus redzama gandrīz visa padomju motociklu būves vēsture. Savukārt pats Zalāna kungs ir dzīva enciklopēdija. Jebkurā mirklī viņš gatavs stāstīt par katru modeli, tā īpatnībām un tapšanas vēsturi.
Muzejā apskatāmie braucamrīki nebūt nav butaforija. Tie visi rūpīgi restaurēti, un lielākā daļa darbojas. Vajag tikai pagriezt aizdedzes atslēgu, nospiest starteri, lai sadzirdētu jau nedaudz piemirsušos motoru dūkoņu, kas gados vecākiem muzeja apmeklētājiem liek atcerēties jaunību. Sirds sāk sist straujāk, atminoties laiku, kad uz aizmugurējā sēdekļa, cieši apķērusi braucēju, sēdēja meitene vējā plandošā kleitiņā.
Puse braucamo kolekcijā
— Savlaik mēs dzīvojām aplokā, kuru sauca par PSRS, — saka Jānis Zalāns, verot sava motociklu brīvdabas muzeja vārtiņus. — Aplokam bija tik pamatīgs žogs, ka reti kura Rietumos radusies ideja tika tam pāri. Visu radīja pašu spēkiem, lai gan vēlāk atklājās, ka tehnikas jomā ne viena vien ideja noskatīta Rietumos.
Savlaik atjaunoju padomju laikos ražotos motociklus. Tūrismam arvien vairāk attīstoties, radās doma izveidot muzeju, kurā vienkopus varētu apskatīt kādreiz tik populāros motociklus.
Padomju Savienībā ražoja 64 dažādus motociklus un mopēdus. Manā kolekcijā pagaidām ir 23. Kolekciju veidoju jau 12 gadu un cenšos izvēlēties tos braucamos, kurus ražoja līdz 1970. gadam. Jaunāki modeļi vēl arvien ir samērā bieži redzami un nav tik interesanti. Retāko diemžēl vairs nav, tomēr laiku pa laikam izdodas atrast kādu, kurš līdz tam, visu aizmirsts, rūsējis kādā nātru audzē. Bieži vien lielākās problēmas sagādā tas, ka ir gandrīz neiespējami sadabūt pilnīgi visas oriģinālās detaļas. Nevar taču piestiprināt kaut vai degvielas tvertni no cita braucamā, jo tad eksponātam zudīs vērtība. Tas būs kā cilvēks ar Fantomasa masku. Steidz līdzi rietumniekiem
Pēckara gados pirmie motorizētie braucamie bija velosipēdi ar pierīkotu motoru, kurš aizmugurējo riteni piedzina ar siksnu vai ķēdi. Arī tāds modelis man ir, taču vēl nav sagatavots ekspozīcijai. Parasti velosipēdam bija Vācijā ražotie dzinēji.
50. gadu sākumā starp Padomju Savienības rūpnīcām izsludināja sacensību, kura izgatavos vienkāršu, lētu un ekonomisku pārvietošanās līdzekli. Šauļu rūpnīcā bija radīts dzinējs, bet rāmis un ritošā daļa tapa Rīgā. Kopā saliktu, izmēģinājumu braucienos to atzina par labāko. Tā masveida ražošanā nonāca slavenais mopēds “Gauja”. No citu rūpnīcu vēlāku gadu analogiem tas atšķīrās ar lielu izturību un ekonomiskumu, turklāt darbojās arī ar ne pārāk kvalitatīvu degvielu.
Ekspozīcijā redzams arī Ungārijā ražotais mopēds “Stadion”, kurš gan nebija piemērots zemes ceļiem un nekvalitatīvai degvielai. Pie tam tas maksāja divas reizes dārgāk nekā vietējie mopēdi.
Gandrīz vienmēr brāķis
Interesanta ir arī pirmo solo motociklu kolekcija. Mazliet neierasti šķiet pirmo motociklu “Minsk” un “Kovrovec” (vēlāk tos ražoja ar “Voshod” marku — aut.) motociklu apveidi. Kovrovas rūpnīcā ražotie motocikli gandrīz vienmēr bija brāķis. Nopērkot vajadzēja krietni nopūlēties, lai tie būtu piemēroti braukšanai.
Īpaša vieta atvēlēta slavenajiem Iževskas rūpnīcā tapušajiem močiem, kuri gan sākumā bija gandrīz precīza Vācijā ražoto motociklu kopija. Pirmajiem “Iž” motocikliem ātrumkārbā bija pat gultņi ar vācu ērgļa emblēmu. Skatoties modeli pēc modeļa, redzams, kā tie no sākotnēji neveiklajām un stūrainajām formām iegūst arvien slaidākas un sportiskākas līnijas. Šos motociklus sākotnēji privātpersonas nevarēja nopirkt. Tos piešķīra vien amatpersonām. Interesanti, ka padomju rūpnīcām laiku pa laikam deva uzdevumus panākt un pārspēt ārzemju analogus. Bieži vien tas arī izdevās, taču ar laiku pasliktinājās kvalitāte.
Motocikls ar ložmetēju
Visievērojamākā ekspozīcijas daļa ir Padomju Savienībā ražotie smagie motocikli — “Ural”, “Dņepr” un “Emka”. Vecākajiem modeļiem redzams, ka tie piemēroti armijas un iekšlietu struktūru vajadzībām. Tiem visiem ir atbalsta vieta Degtereva markas ložmetējam. Tikai pēc piecdesmitajiem gadiem šos motociklus varēja nopirkt arī privātpersonas.
Neparastajā muzejā laiks rit nemanot. Vienīgi motocikliem tas apstājies. Var priecāties par padomju laiku tehnikas sasniegumiem, kurus gandrīz neiespējami salīdzināt ar mūsdienu motocikliem, kuri dažās sekundēs spēj sasniegt simtiem kilometru ātrumu stundā, jaudas ziņā pārspējot ne vienu vien tautā iecienītu automašīnu.
