Prāvs Latvijas kalnu tūristu pulks šogad devās uz Slovakijas Augstajiem Tatriem kāpt kalnos un reizē nosvinēt latviešu nacionālos svētkus — Līgo un Jāņus. Kempingā, kurā dzīvojām, bija arī daudz citu latviešu.
Prāvs Latvijas kalnu tūristu pulks šogad devās uz Slovakijas Augstajiem Tatriem kāpt kalnos un reizē nosvinēt latviešu nacionālos svētkus — Līgo un Jāņus. Kempingā, kurā dzīvojām, bija arī daudz citu latviešu.
Jūnijā jābrien pa sniegu
Grupā bija Mareks Veinbergs, Baiba Veilande, Armands Eglītis, Valdis Kulpe, Dzintars Ermičs un šī raksta autors. Brauciena mērķis bija gan tūrisms, gan alpīnisms. Laika apstākļi mūs nepievīla un sasniedzām vairākas virsotnes.
Sakarā ar auksto pavasari kalnos bija daudz sniega. Visi gājieni bija jāveic pa sniegotām nogāzēm. Arī lielāko daļu kalnu pāreju klāja sniegs.
Latvieši uz Augstajiem Tatriem Slovakijā brauc jau gadu desmitiem. Tā ir tuvākā un lētākā iespēja iepazīt kalnus, sasniegt savu pirmo virsotni, arī izzināt slokavu kultūru vai vienkārši labi pavadīt atvaļinājumu ģimenes, draugu lokā vai vienatnē.
Simt ezeru, desmitiem upju
Augstie Tatri ir unikāls kalnu rajons, kurš aizņem salīdzinoši mazu platību, taču tajā var saskatīt daudzas augstiem kalniem raksturīgas iezīmes. Kalni ir Tatru nacionālā parka galvenā daļa. To priekškalnes klāj skaisti skujkoku meži, tie aizņem 70% parka teritorijas. Tajā ir 110 ezeru, vairāki desmiti upju un ūdenskritumu. Virs mežu joslas ir alpīnās pļavas, kurās zied krāšņas puķes, pie zemes pieplakuši pundurkociņiem līdzīgi krūmi. Vēl augstāk zilajās debesīs tiecas tikai smailes, klinšainas virsotnes, kur no saules pasargātajās nogāzēs visu vasaru mirdz sniegs.
Mūs, līdzenuma iedzīvotājus, kalni vienmēr ietekmē satriecoši. Uz Tatriem var doties jebkurš, kam patīk kalni, pat ja līdz tam par tiem lasīts tikai grāmatās.
Ķēdes svētdienas kāpējiem
Kalnos ved dažādu grūtības pakāpju maršruti. Katrs no tiem iezīmēts citā krāsā un pamanāms uz klints bluķiem vai taku sazarojumiem. Apmaldīties grūti.
Tatros ir kur izvērsties ne tikai tūristiem, bet arī alpīnistiem. Visu informāciju par maršrutiem var iegūt kalnu glābšanas dienestā vai iegādājoties speciālu ceļvedi.
Augstu kalnos ir hātas (kalnu namiņi), kur sagurušajiem tūristiem paēst un iedzert tēju, kas pēc kārtīga kāpiena garšo īpaši labi. Visos maršrutos, kuros ir grūtāk pārvarami posmi, nostiprinātas ķēdes — tās kāpējam rada papildus drošību. Kāpt virsotnēs nav sarežģīti, to var paveikt ikviens. Takas ir labi sagatavotas, un tas kāpšanu krietni atvieglo.
Cenas kā Latvijā
Dzīvot kalnos nav dārgi. Cenas līdzīgas kā Latvijā. Apmesties var telšu kempingos, kuru te netrūkst, viesnīcā vai noīrēt istabu kādā privātmājā. Arī pārtikas sagāde problēmas nesagādā. Katrā lauku ciematā ir veikals, restorāns vai krodziņš.
Kad kalni izstaigāti, var apskatīt tuvējo pilsētu Kežmaroku, kur vasarā tūristiem bieži rīko vecpilsētas svētkus. Lieliska iespēja iepazīt seno slovaku kultūru. Netālu ir rajona lielākais centrs Poprada, kur var doties ekskursijā vai iepirkties.
Atpūšas augstkalnu kafejnīcā
Tomēr vislielākos pārdzīvojumus sniedz kalni. Lūk, vienas dienas stāsts no kāda tūristu kāpiena šajā vasarā.
Aust skaists rīts. Virs kalnu galotnēm lec saule, un kalni iezīmējas zeltainos toņos. Rīta dzestrumā vārām kafiju un smērējam sviestmaizes, lai varētu iestiprināties pirms garā pārgājiena. Līdz takas sākumam ejams krietns gabals. Šīs dienas mērķis — pārgājiens, lai šķērsotu kalnu pāreju, uzkāptu divās virsotnēs.
Ejot no Lomnicas ciema, taka sākumā vijas pa skaistu, saules staru gaismas pielietu skujkoku mežu. Vietām jābrien arī pa sniegotu slēpošanas trasi. Tiem, kuri nav raduši pie lielas slodzes, pastāvajā kāpienā neklājas viegli, taču apkārtnes skaistums ir moku vērts. Pēc divām stundām nonākam kalnu mājiņā jeb augstkalnu kafejnīcā, kur visi mudīgi iedzeram kaut ko atspirdzinošu un ieturam vieglu maltīti.
Lietus neiepriecina
Tālāk ceļš ved augstkalnos. Sāk viegli līņāt. Tas neiepriecina, jo pasliktinās redzamība, un taka kļūst slidenāka, kas daudzos rada nedrošību. Pēc neilga laika nonākam Švistovkas kalnu pārejā — tas ir pusceļš. Tie, kuriem ir vēlēšanās, uzskrien tuvējā virsotnītē. No pārejas paveras fantastisks skats uz ieleju Zeļone pleso. Virs ielejas ezeriem visā krāšņumā zaigo varavīksne — tas ir neaizmirstams skats. Stāvam sastinguši un baudām šo mirkli. Šķiet, tikai kalnos var piedzīvot ko tādu.
No pārejas tālu lejā ieraugām kalnu mājiņas. Tas ir mūsu nākamais mērķis, lielākā ceļa daļa noieta. Līkumojot pa takām, mums jānonāk pie Zeļone ezeriem. Pirms ezeriem skatam paveras Kežmarski kalna virsotne ar vareno ziemeļu sienu. Tā ir augstākā Tatros — aptuveni 800 metru. Klinšu sienu ieskauta, ieleja ir viena no skaistākajām Augstajos Tatros. Dienas otrajā pusē plānots vēl sasniegt Jahnači kalna virsotni, kura ir tieši virs mums, taču no ezeru krastiem nav redzama.
Visgrūtākais — lejupceļš
Sākumā jāiet pa stāvu taku, kura vijas augšup aiz kalnu viesnīcas. Lēnām kāpjot augšā, paveras skats uz ieleju no otras puses. Turamies braši, īpašu sagurumu neviens neizrāda. Laikam ļoti vēlas uzkāpt virsotnē, kurā vēl neviens neesam bijuši. Pēc stundu ilga kāpiena sasniedzam arī pašu virsotnes masīvu. Uzreiz sākas vieglāks kāpiens pa klintīm, kur tūristiem nostiprinātas speciālas ķēdes. Tas ir drošībai un arī tāpēc, lai maršruts būtu labāk saredzams. Pēc ķēžu posma virzāmies vairāk pa labi. Vēl tikai jāpārvar pēdējie virsotnes metri un esam augšā. Lieliski! Fantastiskākais skats uz vismaz trijām ielejām. Kaut uz mirkli esam nonākuši paradīzē. Lai cik grūti vai viegli iekarota virsotne, tā vienmēr sniedz gandarījumu.
Pāris stundās paveicam garo, vienmuļo lejupceļu pa mežu līdz nometnei. Lomnicas ciemā secinām, ka lejupceļš tomēr bijis visgrūtākais.
