Anitu Ostrovsku pazīst gan kā mūziķi, gan cilvēku, pie kura vērsties tad, ja nav skaidrs, kā uzrakstīt kādu projektu, gan kā pieaugušo izglītības koordinatori Aizkraukles rajonā.
Anitu Ostrovsku pazīst gan kā mūziķi, gan cilvēku, pie kura vērsties tad, ja nav skaidrs, kā uzrakstīt kādu projektu, gan kā pieaugušo izglītības koordinatori Aizkraukles rajonā. Šķiet, viņas amatu sarakstam gala nemaz nav. Taču visaugstāk dzīvē viņa tomēr vērtē ģimeni, bez kuras veiksmīga karjera nav iedomājama.
Meklē jaunus izaicinājums
–– Cik amatu jums ir?
–– Man ir daudz “kluso” amatu, kurus veicu sabiedriskā kārtā un kuros ikdienā nav tik daudz ko darīt, taču laiku pa laikam rodas izdevība paveikt kaut ko lielu un paliekamu, piemēram, realizēt projektus. Esmu Aizkraukles Nevalstisko organizāciju apvienības vadītāja, Ziemeļvalstu ministru padomes informācijas biroja partnere Aizkraukles rajonā, strādāju ar jauniešiem, darbojos pieaugušo izglītības koordinācijas padomē. Ikdienā vairāk nākas darboties citās jomās. Jau vairāk nekā septiņus gadus esmu Pieaugušo izglītības centra vadītāja, paralēli mācot mūziku bērniem un jauniešiem. Šobrīd man ir jauns izaicinājums darbā. Sāku pētīt, kā Latvijā ienāk Eiropas strukturālo fondu līdzekļi, kā darbojas šī sistēma.
Nekad pati neesmu meklējusi darbu, mani vienmēr kāds ir uzaicinājis. Šobrīd mani uzaicināja kļūt par Nodarbinātības valsts aģentūras Eiropas sociālā fonda Zemgales reģionālās nodaļas projektu vadītāju.
Parasti saka “jā”
–– Vai to visu varat paspēt?
–– Nevēlos sevi slavēt un teikt, ka vienmēr katrā amatā esmu izdarījusi pilnīgi visu, taču es cenšos. Man nav bijis tā, ka pēdējā pusstunda līdz darba dienas beigām jānosēž, jo nav ko darīt. Arī darba stundas nekad neesmu skaitījusi. Parasti ir tā, ka aktivitātes nekad nenotiek visās manis izvēlētajās jomās vienlaikus, tāpēc varu pilnībā nodoties vienai jomai, pēc tam kādai citai. Kad strādāju pie muzikālās izrādes “Sniega karaliene”, nedaudz cieta pieaugušo izglītība, tāpēc, ka tai nevarēju atvēlēt pietiekami daudz laikā. Biju tā aizrāvusies, ka pat naktīs cēlos, lai pierakstītu pēkšņi prātā ienākušo domu vai melodiju. Mani vilina jaunas lietas, jo pēc horoskopa esmu Auns. Kāds cits, iespējams, vēsu prātu izvērtētu situāciju un no daudzām lietām manā situācijā atteiktos, bet es parasti saku “jā”.
Cieš savējie
— Vai kādreiz pienāk brīži, kad gribas visam atmest ar roku?
— Jā. Tādas situācijas rodas, taču no tā visvairāk cieš ģimene.
— Ko šādā brīdī darāt?
— Man patīk palasīt labu grāmatu, klausīties nomierinošu mūziku. Pēdējā laikā ļoti mīļi kļuvuši Noras Džonsas ieraksti. Dažkārt pietiek vien paskatīties pa logu, redzēt, ka šūpojas koku zari, pa rūti uz leju rit lietuslāses vai mākoņus pamazām iekrāso rietošās saules stari. Tas ir veids, kā atgūties no darba. Savlaik man bija netikums darbu “nest uz mājām”. No tā mani atradināja vīrs Jānis. Viņš stingri noteica, ka ir ļoti slikta darba organizācija, ja nav iespējams visu paveikt darbavietā, un jāizmanto arī laiks, ko vajadzētu atvēlēt ģimenei. Man ļoti patika šie viņa vārdi, un tā arī mēģinu rīkoties.
Mūzika paliks novārtā
— Darbs Eiropas Sociāla fonda projektu vadītājas amatā jums ir jaunums. Vai atkal necietīs kāda joma?
— Iespējams, tā varētu būt mūzika, kas, tāpat kā pieaugušo izglītība, man mīļa un tuva. Taču man bail ieslīgt rutīnā. Esmu ieraudzījusi iespēju iegūt kaut vai pieaugušo izglītībai Eiropas Savienības līdzekļus, jo valsts šim mērķim naudu neatvēl, to var iegūt tikai dažādos projektos. Tā ir iespēja saprast šīs naudas iegūšanas mehānismu un palīdzēt to apgūt citiem.
Studē doktorantūrā
— Jūs vēl arvien mācāties. Kā to izdodas savienot ar plašo pienākumu klāstu?
— Jā. Studēju doktorantūrā pedagoģiju, taču neesmu pārliecināta, vai kļūšu zinātniece. Studijas paņem ļoti daudz laika, taču arī tas ir sava veida izaicinājums un pašapliecināšanās iespēja. Manā ģimenē visiem bija augstākā izglītība, tāpēc arī es pat nepieļāvu domu, ka var būt citādi. Atceros, braucu uz Konservatorijas sagatavošanas kursiem. Man ne pārāk labi veicās harmonijas priekšmets. Nobijos no eksāmena šajā disciplīnā un tā arī neiestājos. Mana draudzene brauca uz Liepāju, un es devos līdzi. Tā sāku studēt pedagoģiju. Vēlāk studēju maģistrantūrā, bet tagad kārta doktorantūrai. Strādājot pieaugušo izglītības jomā, daudz vieglāk citiem stāstīt par nepieciešamību mācīties, par to, ka tā ir reāla iespēja kaut ko mainīt dzīvē. Man patīk mācīties, gūt jaunas zināšanas.
Ziemu uz skatuves, vasarā ganos
— Par ko gribējāt kļūt bērnībā?
— Kad mācījos 2. klasē, uz skolu bija atbraukuši no televīzijas ierakstīt raidījumu par oktobrēniem. Jautāja, par ko vēlamies kļūt. Teicu, kad izaugšu liela, būšu estrādes dziedātāja, bet vasarās ganīšu govis. Tolaik govju ganīšana šķita ļoti interesanta un romantiska nodarbe. Varēja pa nakti palikt ārā un gulēt teltī. Govis jau nebija jāgana, jo apkārt laukam bija elektriskais gans. Tā bija atpūta, par kuru vēl maksāja naudu. Daļēji šo sapni izdevies piepildīt — patiesi esmu dziedājusi uz nelielām skatuvēm, bet govis gan nekad neesmu ganījusi. Laiks, kurā dzīvojam, ir ļoti atvērts dažādām muzikālām aktivitātēm. Kas zina, varbūt būtu bijusi iespēja veidot arī muzikālo karjeru, taču radušās citas intereses, kuras nebūt nav mazāk saistošas.
Ieskanas pati
— Jūs ne tikai dziedat un spēlējat dažādus mūzikas instrumentus, bet arī komponējat. Kā dzimst jūsu mūzika?
— Jo vairāk pienākumu, jo mazāk jaunu melodiju spēj atnākt pie manis. Uzskatu, ka pašam kaut ko “izmocīt” ir gandrīz neiespējami. To atsūta kāds augstāks spēks. Melodijas parasti atnāk ļoti viegli, pretējā gadījumā var radīt vien kaut ko neīstu un samākslotu. Melodija sāk skanēt tevī, tā nāk no zemapziņas, un atliek tikai pierakstīt.
Pietiktu kapelai
— Vai dzimtā esat vienīgā mūziķe?
— Nē, mūzikas mīlestība patiešām nav nejaušība. Mani vecāki ļoti daudz dziedāja, sevišķi mājas viesībās. Dziedāšana dažkārt ieilga ne tikai stundām, bet arī līdz pat rīta gaismai. Es visām dziesmām zināju vārdus, tās iegūlušas atmiņā, ka skan pašas no sevis.
Man ir arī ļoti liela mūzikas instrumentu kolekcija, pietiktu pat lielai lauku kapelai. Ir klavieres, sintezators, mandolīna, kuru savlaik spēlēja mans tēvs, pāris vijoļu, etnogrāfiskā kokle, saksofons, ģitāra, kontrabass, akordeons, blokflauta, šeikers. Daudzi no tiem gan jāpielabo, taču skan visi.
Bauda krāsas
— Kādu mūziku pati vislabprātāk klausāties?
— Lai arī ļoti daudz nodarbojos ar mūziku, relaksācijai to klausos reti. Man labāk patīk skatīties dabas ainavās. Varbūt tāpēc, kad braucam kopā ar ģimeni automašīnā, klusumā vēroju dabu. Arī dabasskati ir mūzika, tikai attēlota gaismā. Varbūt tā vēlāk transformējas skaņās, bet tieši gaisma visātrāk ieskanas dvēselē.
Bez ģimenes atbalsta nevar
— Vai arī ģimenei atliek kaut nedaudz laika?
— Kad esmu nedaudz atpūtusies no darbdienas, bērniem un vīram veltu visu uzmanību. Vecākā meita Ingūna nule pabeidza vidusskolu un plāno studēt. Jaunākā — Anna Krista — mācīsies trešajā klasē. Spēlē vijoli, dzied popgrupā, dejo līnijdejas. Iespējams, paziņu Aizkrauklē viņai ir pat vairāk nekā man.
Mans lielākais balsts ir vīrs Jānis, kurš spēj palīdzēt tieši tad, kad visvairāk nepieciešams. Mēs daudzas lietas pārrunājam, un viņš palīdz izlemt, kad šaubos. Tieši Jānis ir cilvēks, kurš ģimenē rada omulīgo mājas vidi, bez kuras nav iespējams iztikt. Neapgalvoju, ka šis ģimenes modelis ir labākais, jo sievietei nevajadzētu uzņemties tik daudz, kā to daru es. Ja nav drošu un stipru māju, kur paslēpties un atsperties, lai tiektos pēc zvaigznēm, nav iespējams veidot ģimeni, karjeru, vienkārši dzīvot. Tieši par šo pamatu man jāpateicas Jānim. Viņš šķiet kā brīnums, kurš spēj sniegt mīlestību. Viņš man devis tik daudz dzīves gudrību, ko nevar iegūt nevienā skolā, nevienos kursos.
— Ko darāt brīvajā laikā?
— Lasu grāmatas, dzeju. Man patīk “tusiņi” ar draugiem. Ļoti augstu vērtēju draudzību, varu daudz ko paveikt to cilvēku labā, kuri man uzticas un kuriem es varu uzticēties. Patīk iet pirtī un pērties smaržīgām slotiņām. Labprāt uzņemu interesantus ciemiņus, arī tad, ja viņi nav gaidīti. Daudz varu mācīties arī no saviem bērniem. Viņi citādi raugās uz dzīvi, un viņu viedoklis bieži vien ir daudz interesantāks nekā pieaugušajiem.
Pētu savu dzimtas koku. Mani ļoti interesē, kas ir mani senči. Esmu rūpīgi izpētījusi dzimtas saknes jau piecās paaudzēs. Izrādās, mana tēva dzimtas saknes ir Kurzemē, pašā jūras krastā pie Miķeļtorņa. Tēvu atsūtīja te strādāt. Viņš atbrauca kopā ar saviem vecākiem, taču tā arī nespēja iedzīvoties Vidzemes pakājē. Ilgas pēc jūras tālēm viņu nav pametušas nekad.
Paveikto nenožēlo
— Ja jums būtu iespēja sākt dzīvi no jauna, vai kaut ko tajā mainītu?
— Laikam jau ne. Arī šī, vēl viena dzīve, būtu ļoti līdzīga tai, ko jau dzīvoju. Neesmu no tiem cilvēkiem, kuri ik uz soļa nožēlo izdarīto. Labāk mēģināt arī kļūdās sameklēt kādu racionālu ideju, ko vēlāk izmantot sev par labu.
— Vai varat formulēt savu dzīves moto?
— Gribu pieņemt izaicinājumus, gribu mīlēt un gribu būt mīlēta!
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Anita Ostrovska.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1962. gada 4. aprīlis, Skrīveri.
IZGLĪTĪBA: augstākā, studē doktorantūrā Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
NODARBOŠANĀS: Aizkraukles pieaugušo izglītības centra vadītāja, Nodarbinātības valsts aģentūras Eiropas sociālā fonda Zemgales reģionālās nodaļas projektu vadītāja.
ĢIMENE: vīrs Jānis, meitas Ingūna un Anna Krista.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.
VAĻASPRIEKI: mūzika, literatūra.
