Aizvadītā nedēļa aizritēja raiba kā dzeņa vēders, ļaudama izdzīvot ne vienu vien notikumu. Tos veidojām paši, prieku mijot ar bēdām, smieklus ar asarām.
Aizvadītā nedēļa aizritēja raiba kā dzeņa vēders, ļaudama izdzīvot ne vienu vien notikumu. Tos veidojām paši, prieku mijot ar bēdām, smieklus ar asarām. Diemžēl bez asarām nevaram iztikt pat vienu dienu, arī aizvadītajās septiņās Latviju ne reizi vien pāršalca traģiskas ziņas.
Traģikomiska kļuvusi Zaļo un zemnieku partijas pārstāvētā Ministru prezidenta Induļa Emša noturēšanās premjera amatā. Tiklīdz kādai partijai premjera darbs nepatīk, tā draud veidot jaunu valdību. Pagājušajā nedēļā Emša krēsls sašūpojās vairākkārt, un par to parūpējās neviens cits, kā paša veidotās koalīcijas partneri Tautas partija. Oranžie sāka sarunas ar “Jauno laiku” par iespējamo jaunas valdības veidošanu, jo partijai netīk, ka valsti vada mazākuma valdība, kura balstās uz kompromisu ar kreisajiem spēkiem. Taisnība — nozīmīgus jautājumus tā risināt nav iespējams, jo, lai dabūtu vairākuma deputātu atbalstu, ik reizi kaut kas jāziedo kreiso interesēm. Šobrīd Tautas saskaņas partijas un politiskās apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” deputāti par atbalstu premjeram pieprasa apturēt izglītības reformu, bet, domājams, tas ir tikai sākums. Apetīte rodas ēdot! Taču arī normāli strādāt Emsim nav iespējams, ja ik brīdi var saņemt dūrienu mugurā, turklāt no tuvākajiem sadarbības partneriem.
Iespējamās jaunās valdības veidošana varētu notikt rudenī, kad no vasaras brīvdienām atgriezīsies Saeimas deputāti un septembra sākumā izskatīs budžeta grozījumus. Tad vislabāk būs redzams, kurš Saeimā patiesi atbalsta pašreizējo valdību, bet kuram rūp vienīgi ietekmīgi amati. Tikmēr Indulim Emsim valdība kā “Titāniks” jāvada starp ledus aisbergiem, nezinot, kurš var izrādīties liktenīgs.
Tikai ar lielām pūlēm aizvadītajā nedēļā izdevās izvairīties no šāda “aisberga”, kas valdības nestabilo kuģi draudēja nogremdēt vienā mirklī. Tā bija jaunā ārlietu ministra apstiprināšana Eiropas Parlamentā ievēlētā Riharda Pīka vietā. Uz ārkārtas sēdi sanākušie deputāti atgādināja bērnudārza audzēkņu grupiņu, kurā viens otram mēģina atņemt konfekti, gan solot pretī rotaļlietas, gan draudot, ja savu nepanāks. Par ārlietu ministra kandidātu izraudzījās politikas zinātnes doktoru Arti Pabriku no Tautas partijas, kura steidza paziņot, ka viņa neievēlēšanas gadījumā pieprasīs premjera demisiju. Draudi darīja savu — Pabriks ievēlēts ar 55 balsīm, no kurām gan neviena nav lielākajam opozicionāram partijai “Jaunais laiks”. Ārlietu ministrs ievēlēts ar Tautas saskaņas partijas atbalstu. Nu jāgaida, ko tā saņems pretī par šo lāča pakalpojumu.
Kaut knapi virs ūdens noturējusies, valdība spēja vienoties par valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” sadalīšanu, pamazām tās veiktos darbus nododot dažādiem “Latvenergo” meitasuzņēmumiem. Tas it kā darīts, lai akciju sabiedrības darbu uzlabotu, taču drīzāk izskatās pēc mēģinājuma uzņēmumu privatizēt. Tam pierādījumi tālu nav jāmeklē — pirms dažiem gadiem šādi izveidoja “Latvenergo” filiāli “Serviss”, kuras pienākumus nu nodod privātas firmas ziņā. Gaidāms, ka tas pats notiks arī ar pārējiem “Latvenergo” meitasuzņēmumiem un filiālēm. Galu galā pēc bagātā koncerna tīko tik daudzi. Neizdevās to iegūt likumīgi, nu privatizēs pa sētas durvīm, turklāt ar valdības atbalstu.
Darbu sāka jaunievēlētais Eiropas Parlaments, kurā nu arī deviņi Latvijas pārstāvji. No viņiem atkarīgs, kā mūsu valsti uzņems Eiropā un kā tajā būs pārstāvēta Latvija. Pasaulē lielākajā parlamentā strādā 732 deputāti, un Latvijas deviņi tāds nieks vien šķiet. Tomēr viņiem jāspēj rast sabiedrotie starp simtiem citu valstu pārstāvju, jāvar aizstāvēt savas valsts intereses lielajā 25 Eiropas valstu saimē. Starp citu, Tatjana Ždanoka pie pienākumu pildīšanas aktīvi ķērās jau pirmajās dienās, pie Eiroparlamenta ēkas Briselē noorganizējot piketu pret izglītības reformu Latvijā. Sarkanā biedrene sola aktivitātes turpināt.
Neatkarīgi no valdības, politiskajām intrigām un Ždanokas aktivitātēm Eiropā pa Latvijas bedrainajiem, katastrofāli nolietotajiem ceļiem trauc automašīnas. Pareizāk sakot — nesas vēja spārniem, vadītājiem ignorējot pat elementārākos ceļu satiksmes noteikumus. Rezultātā šogad avārijās bojā gājušo skaits tuvojas jau trešajam simtam, bet, ievainotos skaitot, rēķini no lielā cipara sajūk. Aizvadītajā nedēļā reta bija diena, kad avārijās nemira cilvēki. Šokēti par notiekošo, kopā nāca valdības pārstāvji un likumsargi, lai lemtu, kā mazināt postu uz Latvijas ceļiem. Iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons deva mēnesi laika, lai situāciju uz Latvijas ceļiem uzlabotu. Ja nē, amats jāzaudē Ceļu policijas priekšniekam, jāzaudē pašam ministram.
Policisti izlēma rīkoties pēc kādreiz tik populārām, bet šodien piemirstām metodēm — ātrummīļotājus ķert no slēpņiem. Pagaidām gan ceļu policistu aktivitātes nav jūtamas. Nedēļas nogalē nobraucu vairāk nekā pustūkstoti kilometru, un visa ceļa garumā policisti dežurēja tikai divās vietās, pārējās ļaujot vaļu pārgalvīgiem ātrumniekiem, kuri brīžiem veica tik neprognozējamus manevrus, ka neviļus gribējās ceļmalā nogaidīt, lai tie trakie aizskrien.
Manuprāt, policistu aktivitātes gan maz līdzētu, jo neba sods spēj mainīt sabiedrības attieksmi. Jāmainās pašiem autovadītājiem, jāsaprot, ka pretī nāvei ilgi nepaskriet. Tikai tad, kad braucējs gāzes pedāļa vietā piespiedīs bremzes, bet, alus pudeli iztukšojis, pie stūres nesēdīsies, varēsim sagaidīt dienu bez traģiskiem ceļu satiksmes nelaimes gadījumiem. Diemžēl Latvijas sabiedrība šādām pārmaiņām nav gatava. Vēl nebeiguši šausmināties par traģēdijām uz šosejas, saņemam ziņu — izglītības ministra auto trauc ar ātrumu 140 kilometru stundā…
Mazliet vairāk nekā pusmēnesis atlicis, līdz olimpiskajās spēlēs Atēnās satiksies visas pasaules labākie sportisti. Reizi četros gados notiekošajās spēlēs piedalīsies arī Latvijas sportisti, gaidīsim, kad mājup atgriezīsies ar medaļām. Viņu startu varēsim vērot Latvijas televīzijā, ja vien tā paspēs sagatavot nepieciešamo tehniku tik nozīmīga pasākuma demonstrēšanai. Pagaidām radušies sarežģījumi, taču televīzijas vadība sola, ka līdz 13. augustam, kad sāksies olimpiāde, viss būs kārtībā un ka spēles varēs vērot ne tikai tie, kam satelīta antena pie loga.
Šķiet, beidzot sākusies vasara. Saule dažbrīd karsē tik pamatīgi, ka no svelmes var glābties vienīgi ūdenī. Izbaudīsim vismaz vasaras priekus, kaut uz mirkli aizmirstot politiskās norises un sadzīves likstas. Kas zina, cik ilgi saulīte mūs tā lutinās!
