Rasma (vārds ir cits — aut.) ir kundze labākajos gados. Bērni izauguši, un nu viņa kopā ar vīru strādā un dzīvo, vairāk domājot par sevi. Brauc ceļojumos, rosās vasarnīcā un priecājas par dzīvi.
Rasma (vārds ir cits — aut.) ir kundze labākajos gados. Bērni izauguši, un nu viņa kopā ar vīru strādā un dzīvo, vairāk domājot par sevi. Brauc ceļojumos, rosās vasarnīcā un priecājas par dzīvi. Un tomēr…
Nesen viņa atklāja, ka, gadiem ritot, arvien biežāk sākot atcerēties savu pirmo mīlestību. Šajā stāstā nav nekā traģiska, tikai romantika. Rasmas sirdī visu mūžu skan kāda stīga, kuru viņa skar tikai atmiņās. Kundze pārliecināta, ka neizmīlēta mīlestība sāp tāpat kā tāda, kura nesaskaņu dēļ izdzisusi kā ugunskurs, kuram nepiemet malku vai uzlej šalti ūdens.
Iepazīstas kāzās
Rasma un Rolands (vārds mainīts — aut.) iepazinās Rolanda brāļa kāzās, kuras svinēja Vecgada vakarā lauku sētā. Jaunā sieva bija Rasmas draudzene, un pēc senas tradīcijas viņa lūgta būt par līgavas māsu, bet Rolands bija līgavaiņa brālis. Tas ir pāris, kuru kāzinieki pēc jaunās sievas un vīra mičošanas un aizvadīšanas gulēt atkal dēvē par jauno pāri. Māsai uzliek līgavas plīvuru, bet brālim iedod jaunā vīra simbolisko pīpi vai uzliek cepuri.
— Savu “brāli” pirmo reizi ieraudzīju stundu pirms laulībām, kad sākām posties braucienam uz rajona centra pilsētas dzimtsarakstu nodaļu. Esmu vidēja auguma, bet viņam sniedzos tikai līdz pleciem. Puisis bija nopietns un nobijies, tāpat kā es, jo pieredzes, kā rīkoties šajā divu cilvēku laimīgajā brīdī, man nebija, — stāsta Rasma.
Iekrīt sniega kupenā
— Kad tagad pārlūkoju šo kāzu fotogrāfijas, abi izskatāmies labi, kaut samulsuši. Braucām kamanās, jo līdz pilsētai bija pāris kilometru. Mūsu pajūgs bija tūlīt aiz vedējiem un jaunā pāra. Zirgu valdīja Rolands, jo viņš bija tā saimnieks. Spēcīgais melnis augstu meta pie pakaviem pielipušās sniega pikas, viņam ļoti gribējās tikt garām pirmajam pajūgam, tāpēc Rolandam straujais rikšotājs no visa spēka bija jāsatur.
Lai asos pagriezienos neizveltos no kamanām, ieķēros Rolandam elkonī, tādējādi traucējot viņam valdīt zirgu. Viss beidzās tā, kā bija jānotiek. Kamanas apgāzās, un mēs ievēlāmies milzīgā kupenā.
Pirmais, ko ieraudzīju, kad atvēru acis, bija Rolanda roka, ap kuru aptīti rakstaini kāzu goda zirgam piemēroti groži. Rokas pirksti ciešā satvērienā turēja grožus, un spēcīgais melnis, beidzot apstājies, kā brīnīdamies lūkojās atpakaļ — kas gan ar viņa “pasažieriem” noticis… Bet mums ar sniegu bija pilnas acis un mute, tas kusa pat aiz mēteļa apkakles un piedurknēs, jo zirgs mūs gabaliņu pavilka pa sniegu.
Puisī ieskatās ciešāk
Tajā brīdī es Rolandā ielūkojos ciešāk, jo viņš bija gandrīz kā pasakās attēlotais glābējs, kurš izrāvis mani no pūķa nagiem, izglābjot dzīvību. Nekas jau mīkstā sniegā nenotiktu, bet viņš, lūk, spēja novaldīt satrakojušos zirgu, nepalaida grožus, kaut pašam roku lai izrauj no pleca.
Šķiet, kaut kas īpašs notika arī ar viņu, jo, jautājot, vai nesasitos, puisis brīnījās, ka es līdzīgi citiem skuķiem neesot spiegusi un kliegusi.
Tā mēs nedaudz viens par otru uzzinājām sniega kupenā un kritiskā situācijā.
Jūtas drošībā
Kāzas bija lielas, daudz dejojām, un pēc pusnakts namā sabrauca ķekatnieki, kuri mēģināja mūs, jauno pāri, izšķirt, lai mani nozagtu un dabūtu izpirkumu. Tomēr Rolands bija blakus kā mūris, un nevienam šis nodoms neizdevās.
Es toreiz mācījos tehnikuma pēdējā kursā, bet Rolandam rudenī bija jādodas dienēt. Vasarā vairākkārt satikāmies ballēs, kur abiem bija kopīgi draugi. Vienmēr gadījās tā, ka Rolands visvairāk dejoja ar mani. Neteikšu, ka viņš man ļoti patika, bet nezināma iemesla dēļ puiša tuvumā jutos drošībā.
“Vai tu mani gaidīsi?”
Toreiz dienests ilga trīs gadus, un Latvijas puišus parasti aizsūtīja uz tālākajām PSRS republikām. Arī Rolands nokļuva ziemeļos.
Tikpat sniegota kā tikšanās bija arī mūsu šķiršanās. Novembra beigās draugu pulciņā pavadījām viņu līdz kara komisariātam, citi pagāja malā, lai mēs vēl viens otram kaut ko pateiktu.
Mīkstām, lielām, pūkainām pārslām sniga sniegs, tas uzreiz izkusa uz vaigiem. Šķita, ka abi raudam. Skumji bija, tomēr bez asarām. Viņš kā parasti bija mazrunīgs. Pēc dažu nieku atcerēšanās Rolands pēkšņi pajautāja — vai tu mani gaidīsi pārnākam? Jutos ļoti pārsteigta, jo mēs pat ne reizi nebijām skūpstījušies, kāpēc gan viņam būtu par mani jādomā kā par savu līgavu?
“Neko tev nevaru solīt,” draiski atsmēju, jo mana sirds toreiz bija brīva kā putns gaisā. Viņš vairāk neko nejautāja, tikai pateica, ka domāšot par mani katru dienu.
“Es par tevi domāšu…”
Skumjā balsī puisis atkārtoja vairākas reizes: “Atceries, es par tevi domāšu katru dienu.”
Iespējams, tā arī bija, bet es to nekad neuzzināju, jo pavasarī apprecējos. Mēs ar Rolandu nesarakstījāmies, viņš bija un palika lielais klusētājs.
Skaistākais ir tas, ka dažreiz, kad ziemā aizbraucu uz savu jaunības pilsētu, vienmēr aizeju līdz bijušajai komisariāta ēkai. Kad krīt sniegs, atkal dzirdu Rolanda balsi — atceries, es par tevi domāšu katru dienu…
***
Tāds ir Rasmas jaunības stāsts. Viņa zina, ka Rolands pēc atgriešanās no dienesta ilgi nav varējis izvēlēties sev sievu. Tomēr beidzot apprecējies, bet, tiklīdz ar viņu sastrīdējies, teicis — braukšu un sameklēšu savu Rasmu.
Tomēr tā bija tikai runāšana. Viņi abi nekad nav tikušies.
