Pastāstīt par pļaviņieti Gaidu Rībenieci mani mudināja vairāki paziņas. 30 gadu Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra Pļaviņu starprajonu nodaļas morgā viņa pēdējai gaitai posusi mūžībā aizgājušos.
Pastāstīt par pļaviņieti Gaidu Rībenieci mani mudināja vairāki paziņas. 30 gadu Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra Pļaviņu starprajonu nodaļas morgā viņa pēdējai gaitai posusi mūžībā aizgājušos.
— Darbs morgā īpaši nevilina. Kāpēc jūs to izvēlējāties?
— Tā ir, morgā ne katrs vēlas strādāt. Esmu pie šī darba pieradusi. Pabeidzu Rīgas 4. medicīnas māsu skolu un sāku strādāt Pļaviņu slimnīcā. Man bija tikai 17 gadu. Medicīnas māsu skolā daudzi neizturēja anatomikuma stundas, arī varžu “dīrāšanu”, bet tas viss bija jādara. Es jau agrā bērnībā, ganos iedama, pa pļavām skrēju, arī vardes ķēru un “ganīju”. Biju arī pieradusi. Tagad gan man tās nemaz nepatiktu ņemt rokās. Slimnīcā sāku arī morgā strādāt, jo citiem negribējās to darīt. Ja kāds nomira un vajadzēja veikt sekciju, virsmāsa staigāja pa nodaļu un mēģināja sarunāt palīgus. Konkrēta cilvēka nebija, kurš to darītu. Kādā reizē es varonīgi teicu, ka laikam man būs jāiet, ja neviena cita nav. Nākamreiz virsmāsa jau prasīja, vai es atkal varu palīdzēt. Tā es tur strādāju ar nelieliem pārtraukumiem. Kad dzima bērni, negribējās šo darbu veikt. Vēlāk ārsts Mārtiņš Siliņš aicināja uz ekspertīžu centru tepat blakus slimnīcai. Pa vienu pagalmu visi šie gadi staigāti. Skumji, ka nav vairs Pļaviņās slimnīcas.
Slimnīcā nav vieglāk
— Kādi ir jūsu darba pienākumi?
— Vispirms jāsagatavo mirušais, lai ārsts varētu veikt sekciju. Pēc tam visu vajag sašūt un sakopt, lai mūžībā aizgājušo atdotu piederīgajiem. Citi teic, ka darbs nav patīkams. Pierod, jo medicīna vien ir. Slimnīcā ķirurģijas nodaļā bieži vien cilvēkus ievietoja ar stipri asiņojošām, plēstām un strutainām brūcēm. Arī to nav viegli apkopt. Turklāt dzīvam cilvēkam sāp. Ar mirušo var strādāt drošāk. Daudzi uzskata, ka darbs morgā ir netīrs. Tā gan nav. Manuprāt, krietni tīrāks nekā slimnīcā.
— Šajos gados esat aprūpējusi arī daudzus tuvus un zināmus cilvēkus. Kādas izjūtas tad pārņem?
— Ir lielāks žēlums un līdzjūtība. Tad pārdomāju un atceros bijušo. Pazīstami cilvēki ir tāpat kā savējie. Kaut zinu, ka neatbildēs, vienmēr ar viņiem aprunājos. Saku, lai atnāk un pastāsta, kā tagad klājas. Tā kā te ir starprajonu nodaļa, pie mums atved mirušos no trijiem rajoniem. Dažkārt domāju, kāpēc ar viņiem tā noticis. Lielākoties cilvēki ir diezgan neuzmanīgi un nedomā par savu veselību. Pie mums nonāk arī daudz vecu cilvēku, kuri dzīvojuši vieni. Neviens nezina, kas viņam kaitējis, kādēļ miris. Jauni cilvēki visbiežāk te nokļūst pēc autoavārijām.
Sapņos nerādās
— Vai sapnī kādreiz rādījušies aizgājēji?
— Pa šiem gadiem neviens. Kādreiz ir tik kāda nojausma. Reiz gan redzēju sapni, ka eju pa gaiteni. Morgs tas nebija, bet kaut kur citur. Visi mirušie kā dzīvi steidzās man pretī cits par citu ātrāk un sauca: “Māsiņ, mani pa priekšu!”. Tā arī nesapratu, ko man vajadzēja darīt. Tolaik morgā bija daudz nelaiķu. Tas arī bija vienīgais sapnis šajos 30 gados. Neviens arī morgā nespokojas. Dažkārt šķiet, ka mirušie ir kaut kur tuvumā un sarunājas, bet nepatīkamu izjūtu nav. Pat savus tuviniekus sapņos neredzu. Tas, manuprāt, ir labi, citādi būtu grūti strādāt.
— Teic, ja sapnī redz mirušu cilvēku, tas ir uz laika maiņu.
— Tā ir. Laiks kļūs vēsāks.
— Piederīgie paši vēlas apkopt un saģērbt mirušo pēdēja gaitā vai uztic jums?
— Pēdējā laikā vairāk uzticas mums. Citreiz kāds ģērbējs ir līdzi. Trūcīgākie cilvēki domā, ka par to daudz jāmaksā. Tas mūsu darbā nav galvenais. Darām visu, ko varam, lai cilvēks pēdējā gaitā izskatītos labi. Arī pēc lielām traumām. Dažkārt cilvēki nepadomā un lūdz paveikt neiespējamo, lai mirušais izskatītos tā, it kā nemaz nebūtu cietis. Grimu nelietojam, jo te nav kosmētiskais kabinets. Rētas un šuves gan pielabojam ar pūderi vai krēmu. Visādi gadījumi šajos gados bijuši, bet pēdējā laikā vairs nav piedzīvots, ka mirušajam nav ko apģērbt, jo tagad ir lietotā apģērba veikali. Palīdz arī sociālie dienesti un apbedīšanas firmas. Tagad gandrīz katram mirušajam piederīgie dod līdzi krustiņus, taču reliģiski rituāli apkopjot un saģērbjot mirušo ir reti.
Pašiem sava māja
— Visa darba dzīve jums pagājusi Pļaviņās. Vai šī ir jūsu dzimtā puse?
— Uz Pļaviņām atnācām dzīvot 1949. gadā. Esmu no Kalsnavas pagasta. 1948. gadā ģimene cieta represijās. Mammu notiesāja un apcietināja. Tēvs saslima ar radikulītu, smaga darba darītājs vairs nebija un nokļuva Rīgā slimnīcā. Tad man bija desmit, bet māsai 20 gadu. Mani aizveda pie krusttēva uz laukiem, kur gāju skolā. Pēc gada mamma pārnāca no cietuma, un visi atkal satikāmies. Tur palikt vairs nevarēja. Pļaviņās mums bija radi, viņi palīdzēja iekārtoties. Te pabeidzu skolu. Tolaik bija septiņu klašu pamata izglītība. Pēc tam mācījos Rīgā medicīnu. Kad vēlāk apprecējos, vairāk nekā desmit gadu dzīvojām Jēkabpilī. Tur vīrs sameklēja darbu, jo Pļaviņās pie dzīvokļa nevarēja tikt. Es gan visu šo laiku darbu nemainīju — braukāju uz Pļaviņām, bet tas kļuva arvien grūtāk, jo dažkārt vajadzēja strādāt vēlu vakaros. Nakšņoju vīratēva atstātajā nelielajā mājiņā, tad sāku meklēt pastāvīgu mājvietu. Gribējās kaut ko savu. Pirms diviem gadiem nopirkām šo māju iepretim slimnīcai. Tagad liels kredīts, tāpēc vien vēl jāstrādā.
— Dzīvesdraugu Vilni arī Pļaviņās satikāt?
— Iepazināmies skolā, bet tad man bija cits kavalieris, ar kuru draudzējos. Kopā ar vīru palikām, dejojot kultūras nama deju kolektīvā.
Lielākais traucēklis
— Šajā mājā saimniekojat vieni paši?
— Dēls un meita dzīvo Jēkabpilī. Abiem ir ģimenes, un man ir trīs mazbērni. Saku, ka esmu slikta vecmāmiņa, jo ar viņiem pavadu maz laika. Veselība vairs nav stipra, un jāstrādā bijis daudz. Mājās labprātāk esmu viena. Tad varu atpūsties un ne par ko neuztraukties. Pēcpusdienas ir mans seriālu skatīšanās laiks. Esmu izlūgusies priekšnieku, ka pulksten 17 varu doties mājās un skatīties kārtējo sēriju. Darbu pabeidzu vēlāk, bet filma man jāredz. Ja tajā laikā kāds atnāk, tas man lielākais traucēklis. To visi paziņas jau zina un ielāgo. Šķiet, ka seriālos nav ko redzēt, bet tā ir dzīve. Dažkārt var padusmoties, pasmieties un šo to pamācīties. Patīk arī šlāgermūzika, teātris, vecās latviešu un krievu filmas. Citi dusmojas, ka televīzijā apsveikumu koncertā “Daudz laimes!” vienu un to pašu skandē. Man patīk, un es katru apsveikumu pieņemu kā savējo. Dziesmas varu klausīties simtām reižu.
— Vai arī politika jūs interesē?
— Interesē, bet kaitina. Katram ir sava taisnība. Būtu labāk politiķi vairāk cilvēkiem palīdzējuši. Man ir priekšstats, ka viņi tikai skaisti runā, bet visu dara savā labā. Ja pieņem kādu likumu, vai tad nezina, kādas sekas tas radīs? Acīmredzot nedomā. Kā premjers man patika Einārs Repše. Manuprāt, viņš bija noteikts, precīzs un stingrs. Arī prasīgs. Kādreiz, kad paklausās Saeimas sēdes translācijas, nevienu priekšlikumu pat neizskata, ko ierosina PCTVL. Vai tad viņi neko derīgu neiesaka? Neesmu ne pret vienu, bet kopā viņi nemāk strādāt. Tāds ir mans priekšstats par politiķiem.
Desmitiem zeķu noplēš
— Vai bez seriālu skatīšanās jums ir arī kāds cits vaļasprieks?
— Tāda izteikta nav. Tagad skumjas māc, ka vēl tik daudz varēju paspēt. Tomēr, cik savulaik spēju, tik arī darīju. Šķiet, ka paveikts ir viss — gana muļķību un gudrību. Tagad domāju, ja būtu veselība, tad gan mācētu labāk dzīvot! Nopietnāk. Agrāk biju strauja. Kur iedomāju, tur gāju, ko gribēju, to darīju. Mamma man bija ļoti stingra, un es visu laiku atceros viņas mācību, ka nevar darīt visu, ko iedomā. Saviem bērniem to arī stāstīju, bet ne vienmēr ieklausījās. Jaunībā bieži braucām ekskursijās, arī ar deju kolektīvu daudz kur būts. 1956. gadā Pļaviņu kultūras nama kolektīvam izcīnījām Tautas deju ansambļa “Daugaviņa” nosaukumu. Par to liels prieks. Dejot man patika. Bērnībā desmitiem pāru zeķu noplēsu, lauku mājās dejodama. Lai arī māsa bija desmit gadu vecāka, viņa neprata dejot, un es viņai to mācīju.
Pongo vai Kundzīte?
— Ienākot jūsu pagalmā, pretī skrēja kaķis, redzams vēl viens, un arī suns ir sētā. Acīmredzot dzīvnieki jums patīk?
— Vienmēr patikuši. Dažādi arī piedzīvojumi ar viņiem bijuši. Atceros, kā bērnībā ganos vārna maizi no groziņa nočiepa. Es viņai arī nekā nevarēju izdarīt, šī redzēja, kas es par “putnu” un metās man virsū knābt. Kaķene pieklīda jau iepriekšējā dzīvesvietā. Drīz vien pasaulē laida mazuļus. Izdomāju, ka man vajag kārtīgu latvisku runčuku — svītrainu. Krāsainie man nepatīk. Vienu kaķēnu paturēju. Vēlāk kaķenei atkal bija bērni. Šoreiz es ieraudzīju kaķēnu, kurš ļoti atgādināja dalmācieti — ar gluži simetriskiem plankumiem. Man viņš tik ļoti iepatikās, ka nolēmu paturēt arī to. Visi nāca kaķēnu aplūkot, un kaķene viņu aiznesa prom. Nebija vairs mana Pongo, kā viņu nodēvēju. Pēc laika kaķene vairākas dienas nāca un glaudās mums klāt, vēlāk atveda arī kaķēnu. Tagad viņam jau trešais mēnesis, bet vēl nezinām — tas ir Pongo vai Kundzīte. Pārsteidz, cik dzīvnieki ir gudri. Vienmēr parunājos ar viņiem, kad satieku. Skrien pa ielu pretī sunītis un rej. Es viņam jautāju, ko teicis? Viņš apklust un skatās uz mani. Interesanti dzīvniekus vērot.
— Ko vēl gribētu paspēt izdarīt?
— Tagad vēl jāstrādā, lai atdotu kredītu par māju. Tad gan es vēlētos atpūsties un baudīt vecumdienas.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Gaida Rībeniece.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1937. gada 4. augusts, Madonas rajona Kalsnavas pagasts.
NODARBOŠANĀS: medicīnas māsa Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra Pļaviņu starprajonu nodaļā.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, absolvējusi Rīgas 4. medicīnas māsu skolu.
ĢIMENE: vīrs Vilnis, dēls Dainis un meita Laila, mazbērni — Lāsma, Jānis un Linda.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
VAĻASPRIEKS: seriālu skatīšanās.
