Anita ar saviem Lietuvas radiem pēdējoreiz bija tikusies pirms trim gadiem. Kad viņa saņēma sēru ziņu, ka mirusi tante, Anita ne mirkli nedomāja — uz bērēm jābrauc.
Anita ar saviem Lietuvas radiem pēdējoreiz bija tikusies pirms trim gadiem. Kad viņa saņēma sēru ziņu, ka mirusi tante, Anita ne mirkli nedomāja — uz bērēm jābrauc.
Uz tām neatteica braukt arī viņas māsīca Velta ar vīru. Gatavojoties skumjajam notikumam, lielākās problēmas radīja ziedu gādāšana atvadām. Lai nebūtu jāpērk kaķis maisā, radinieces nolēma vainagu un “strausiņu” nepasūtīt, bet iegādāties Rīgā. Pēc vairāk nekā stundu ilgas skaistāko ziedu meklēšanas viņas beidzot varēja atviegloti uzelpot — Anita bija izvēlējusies bezgala skaistu “strausiņu” ar 22 dzeltenām neļķēm, bet Velta — četras lielas baltas krizantēmas, kuras bija pārsietas ar melnu lenti. “Strausiņu” pārdevēja vēl piebilda, ka dzeltenā esot atvadu krāsa. Vēlāk izrādījās, ka viņas vārdi bijuši pravietiski. Vīriem pircējas iegādājās vainagu.
Bēru mājā atbraucējiem neierasta šķita tradīcija, ka tante šķirstā visas trīs dienas gulēja tepat istabā. Šajā laikā no viņas atvadīties bija atnācis vai viss ciemats. Neierasti šķita arī tas, ka visi atvadu ziedi, kurus nolika blakus aizgājējai, bija balti. Uz to fona dzeltenās neļķes “strausiņā” un sarkanās gerberas vainagā bija īpaši pamanāmas.
Kad atbraucēji nedaudz bija nobaudījuši sēru mielastu, bērinieki sāka gatavoties aizgājējas pavadīšanai uz netālo baznīcu. Katrs paņēma ziedus un stājās aiz šķirsta. Anita pamanīja, ka viņas “strausiņš” ir rokā kādai sievietei. Viņa piegāja pie svešinieces, lai to paņemtu un… apstulba. Svešiniece kaut ko noburkšķēja un nemaz negrasījās Anitai “strausiņu” atdot. Anita vēlreiz cieši to parāva (pat uz sastiprinājuma stieplītes savainoja roku), taču velti. Sieviete ar betona izteiksmi sejā, “strausiņā” bija tik cieši iekrampējusies, ka Anita atmeta jebkādas cerības to atgūt. Vismaz tobrīd. Arī Velta bija šokēta. Izrādās, viņas ziedu pušķis izformēts — kāds bija pamanījies to sadalīt četrās daļās, un nu četri bērinieki dižojās ar lielu baltu krizantēmu rokās. Veltai kāds pie mājas sliekšņa rokās iespieda nelielu podiņu ar ziediem, Anita izmisusi raudzījās pēc vīra un atvieglojumā uzelpoja — lai gan nopirka vainagu, kāds viņam vēl bija iedevis groziņu ar ziediem. Anita to paņēma un nedaudz nomierinājās.
Baznīcā atvadu ceremonija bija bezgala gara un svinīga. Ap šķirstu visi bērinieki atkal salika ziedus. Veltai, kura sēdēja tuvāk gājēju celiņam, Anita deva “stratēģiski svarīgu norādījumu” — pēc ceremonijas beigām ātri doties pēc “strausiņa”. Taču svešiniece izrādījās veiklāka.
Anita un Velta uz kapsētu devās, vien rokās turēdamas lielos lietussargus. Šoreiz viņām puķes, tāpat kā vairākiem citiem pavadītājiem, nesanāca. Kad bērinieki kapu kopiņu klāja ziediem, Anita, aizstājusies aiz kokiem, tik žēlīgi skatījās uz savu sūri, grūti gādāto “strausiņu”, ka vīram tīri vai sirds apskrējās. Baltajā ziedu kupenā tas izskatījās bezgala skaists. Nezin, vai aizgājējai vairs tas bija svarīgi, ka “strausiņu” gādājusi Anita?
