Jau vairākkārt pavasaros radās ideja, ka vajadzētu aizbraukt uz kādu lielo mūzikas festivālu, bet tālāk par apņemšanos netiku. Šogad gan spontāni nolēmu, ka braukšu, to arī izdarīju!
Jau vairākkārt pavasaros radās ideja, ka vajadzētu aizbraukt uz kādu lielo mūzikas festivālu, bet tālāk par apņemšanos netiku. Šogad gan spontāni nolēmu, ka braukšu, to arī izdarīju!
“Hurricane” (tulkojumā no angļu valodas — viesuļvētra) festivāls Vācijā, salīdzinot ar Roskildi Dānijā, Latvijā nav populārs, tomēr bieži vien kāds latviešu jaunietis dodas uz turieni, lai baudītu īstu rokenrolu.
Festivāls sākās 25. jūnijā. Iekārtojāmies teltīs un devāmies uz dienas pirmo vērtīgo koncertu. Grupa “Pixies” pastāv jau vairāk nekā 20 gadu, spēlē pankroku. Tā iedvesmojusi daudzus populārus rokmūziķus gan Eiropā, gan arī Latvijā, tajā skaitā grupu “Dzelzs vilks”. Lai gan “Pixies” paši atzinuši, ka tagad spēlē tikai naudas dēļ, koncerts tomēr bija jauks. Pūlis bija sajūsmā, kad viņi spēlēja savu superhītu “Where is My Mind”, kas iekļauts filmā “Fight Club”.
Vissirsnīgākais priekšnesums
Lai gan pēc “Pixies” spēlēja mūsdienu zvaigznes “Placebo”, bija vērts aizskriet uz mazo skatuvi aplūkot Sāru Bettens (Sarah Bettens), kura reiz bija grupas “K”S Choice” soliste. Latvijā šī grupa nekādu lielo slavu neizpelnījās. Latvijas radiostaciju topos tā nokļuva tikai ar vienu dziesmu — “Bussy”. Taču Sāra apbur ar nedaudz aizsmakušo balsi, kura skan kā caur samta mikrofonu. Viņa pati ir tik vienkārša, ka izskatās drīzāk pēc puišeļa. Sāras dziedāšana, pēc manām domām, bija vissirsnīgākā visā festivālā. Pēc “Everything for Free” visskaistākās dziesmas “K”S Choice” steidzāmies uz galveno skatuvi vērtēt “Placebo”.
Kad “Placebo” koncertēja Rīgā 2001. gada augustā, viņi paši bija pārņemti ar savu mūziku un lika tādiem būt arī cilvēkiem lielajā Ķīpsalas hallē. Kopš viņu pēdējā albuma (“Sleeping with Ghosts”) grupas kvalitāte kritusies. Daudzi uzskata citādāk, taču mans lielākais elks Deivids Bovijs, šķiet, ir vienās domās ar mani — “Placebo” tikai atspēlē, nevis spēlē, lai pašiem būtu prieks. Galu galā kļuva skaidrs, ka nav vērts laist garām “Mogwai” koncertu uz mazās skatuves.
Tā ir lieliska art rock grupa no Lielbritānijas. Viņu mūzika ir ļoti iespaidīga. Grupai raksturīga rotaļīga attieksme pret kāpinājumiem un pauzēm dziesmās. Tad uz galvenās skatuves lielā ekrāna pamanīju Deividu Boviju!
Valdzina joprojām
Viņš ir viens no retajiem savas paaudzes mūziķiem, kurš pārdzīvojis trakos “puķu bērnu”, disko ēras, panku laikus un ir viens no glam rock aizsācējiem. Diemžēl tas viss līdzi nesa arī narkotiku lietošanu. Tagad Deivids Bovijs ir 57 gadus vecs un valdzina klausītājus ar dīvaino, reizēm šķībo balsi jau 30 gadu. Viņa jaunākā albuma “Reality” tūrē 2003. gada oktobrī biju koncertā Helsinkos. Sagaidījām arī Bovija izslavinātos koncertu jokus. Koncerts patiešām bija jauks. Tas bija pēdējais tajā vakarā uz galvenās skatuves.
Pēc tam vēl redzēju grupu “Air”, kuras lielākais veikums ir filmas “The Virgin Suicides” tituldziesma “Playground Lover”. Grupā ir divi cilvēki, bet vienā dziesmā ierakstā var dzirdēt vismaz septiņus instrumentus. Gribēju aplūkot, kā puiši ar to tiks galā uz skatuves. Viņi bija tikai trīs, un veicās lieliski!
26. jūnija rītā bija grūti sevi piespiest izlīst no telts jau pulksten 12, bet bija jāiet skatīties “Snow Patrol”. Diemžēl šī grupa un vēlāk arī “Jet” nedziedāja.
Publikai tiek rupjības
Vakarā dziedāja nepārspējamā psihopātiskā skaistule P. J. Harvey. Viņa to darīja tā, it kā būtu izdzērusi vismaz piecus enerģijas dzērienus.
Nākamie bija jautrie un nekaunīgie zviedri “The Hives”. Mēs bijām starp tiem 300 cilvēkiem, kuri vakaru pavadīja pirmajā rindā, no tās ne uz mirkli neizejot. “The Hives” uznāca uz skatuves baltos uzvalkos, pateica publikai veselu gūzmu rupjību, bet spēlēja labi! Patiesībā diezgan jautri! Visu laiku pāri mūsu galvām “nāca” tie, kuri ļoti gribēja ekstrēmas izjūtas.
Neiekļaujas nevienā stilā
Pēc tam uz skatuves sāka iekārtoties supergrupa “The Cure”. Tā radusies 80. gados. Viņu mūzikā joprojām jūtama tā laika elpa. Nevaru pateikt, kādā stilā grupa spēlē, jo viņi neiekļaujas nevienā kategorijā. Visiem ir zināmas tādas dziesmas kā “Friday I”m in Love”, “Love Cats”, “Close to Me” un “Lovesong”. Koncerts bija ļoti depresīvs. Grupas līderis Roberts Smits pazīstams pēc ekspansīvās frizūras — ļoti uzkasītiem matiem un daudz matu lakas. Viņš koncertā pateica tikai pāris vārdu.
Rezultātā “The Cure” panāca efektu: pēc koncerta visi gāja uz savām teltīm, un neviens nerunāja, visapkārt klusums, tikai soļi. Un no rīta visi apsprieda, cik ģeniāls tomēr bija “The Cure” koncerts!
27. jūnijā nolēmu, ka jāaiziet uz “Ash” koncertu un jādodas tālāk savā ceļojumā pa vācu zemi, jo neveiksmīgi biju paņēmusi līdzi pārāk plānu guļammaisu un šķita, ka nav jēgas vēl trešo nakti pārsalt. Žēl tikai, ka neredzēju hiphopa monstrus “Cypress Hill”. Lai gan tā nav mana iecienītākā mūzika, tas noteikti būtu bijis interesanti. Tomēr ir pacilājoša sajūta, ka es biju “Hurricane” festivālā.
***
Brauciens izmaksāja apmēram no 200 līdz 400 latiem. Ieejas biļete festivālā maksā 80 eiro, 20 stundu brauciens ar autobusu — 90 latu abos virzienos, ar lidmašīnu — 110 latu vienā virzienā, vilciens no Hamburgas uz Šēseli — apmēram 10 eiro. Pārtikas cenas tur divreiz lielākas kā Latvijā, toties tur ir ļoti lēts “Baccardi”. Festivāla vieta ir Šēsele — apmēram 100 kilometru no Hamburgas un 70 kilometru no Brēmenes.
