Jaunjelgavā vienmēr bijuši atsaucīgi, darboties griboši, aktīvi cilvēki. Kad durvīs klauvēju, tās vienmēr atvērās, kad lūdzu palīdzību, neatteica, kad taujāju pēc padoma — saņēmu, kad aicināju — nāca.
Jaunjelgavā vienmēr bijuši atsaucīgi, darboties griboši, aktīvi cilvēki. Kad durvīs klauvēju, tās vienmēr atvērās, kad lūdzu palīdzību, neatteica, kad taujāju pēc padoma — saņēmu, kad aicināju — nāca.
Nāca uz lielākiem un mazākiem pasākumiem: ikgadējiem Ziemassvētku vakariem, Lieldienām Liepu parkā, galda spēļu turnīru, lietišķās mākslas studiju izstādēm, amatnieku svētkiem Aizkraukles mākslas un vēstures muzejā “Kalna Ziedos”, klubiņa “Saulessvece” nodarbībām un citiem. Toreiz, kad pensionētās skolotājas gribēja kaut kur darboties, dzima vecmāmiņu ansamblis “Rudens roze”. Labi, ka ir tik neatlaidīgas un vēl dzied. Paldies! Bija vidējās paaudzes deju kolektīvs “Puķuzirnis”, kurš priecēja ar savām neparastajām dejām, organizēts arī ne viens vien interesants un vērienīgs sarīkojums kopā ar skolotājiem un skolas bērniem. Atceraties Rīgas ielas svētkus? Kaut lija, jautrības netrūka. Varbūt nevajag kavēties nostalģiskās atmiņās, bet fakts paliek fakts.
Šobrīd seniori paši rīko sev atpūtas vakarus domē, izstādes bibliotēkās, brauc ekskursijās, juniori organizē kultūru pēc saviem ieskatiem “Koijotā”, bet “Koijots” atdzīvina futbola svētkus Jaunjelgavā un sarīko balli (piedosim dažas tehniskas neizdarības, tas ir tikai pieredzes trūkums). Liels pasākums novadīts godam.
Tas pamats, ko reiz bērnos ielika kultūras darbinieks skolotājs Juris Ozols, nav zudis, un šodien izaugušie bērni grib darīt, sevi realizēt un pilnveidot. Grib vadīt diskotēkas, spēlēt, atpūsties. Ja būtu kāds jauniešu klubiņš, kur viņi paši visu dara un vada, diezin vai plēstu tualetes podus. No kultūras darbiniecēm nācies dzirdēt, ka te jau nevienam neko nevajag, nenāk uz vakariem. Manuprāt, taciņa uz namu ir aizaugusi ar zāli, nevar ieraudzīt, uz ko interesantu tiekam aicināti. Mūsu kultūras nesējas strādā labi ja pusslodzi.
Piemēram, pēdējais pasākums — “Līgo vakars”. Pirms tam viņas nāca vērtēt citu iestāžu svētku noformējumu, kaut pašām pie kultūras nama durvīm ne smildziņas nebija. Domāju, ka mazpilsētā kultūras darbiniekam jābūt kā labajam gariņam, kurš pats iet pa priekšu un citus aicina līdzi. Te sanāk kaut kā ačgārni. Nevar taču piemiegt acis, aiztaisīt ausis un izlikties, ka ikviena aktivitāte kultūras jomā uz mani neattiecas. Nevar visu centrēt tikai ap vienu deju kolektīvu “Kodoliņš”.
Sadarbības, izpratnes, labas gribas trūkst, toties paštaisnīguma un skaudības pietiek. Žēl, ka tā. Mūsu pilsētā dzīvo seši bijušie kultūras darbinieki, aprunājoties ar dažiem no viņiem, neko par labu kultūrai nedzirdēju.
Dalīšos pieredzē — ja laikus un bez aprēķina neaizmirsīsi pateikt vienu mazu vārdiņu “paldies”, ja nepielieksies, pats pazemībā nepalūgsies, reti kurš ies un skries. Kā saulespuķe pret sauli, tā ar seju pret cilvēkiem jāpagriežas, un viņi atkal nāks… Neesmu ne tiesātāja, ne soģe, bet Jaunjelgavā nostrādāts 20 kultūras darba gadu, tāpēc atļāvos izteikt savu viedokli.
