Rubrikā “Jubilārs” parasti stāstām par cilvēkiem, kuriem ir apaļa vai “pusapaļa” jubileja. Šis būs izņēmuma gadījums — koknesietei Annai Utānei, dzimušai Valinkai, šodien aprit 77 gadi.
Rubrikā “Jubilārs” parasti stāstām par cilvēkiem, kuriem ir apaļa vai “pusapaļa” jubileja. Šis būs izņēmuma gadījums — koknesietei Annai Utānei, dzimušai Valinkai, šodien aprit 77 gadi.
“Septiņi” simbolizē pilnību, to uzskata par laimes skaitli, tas liek domāt, ka vairums gadījumu, kas saistīti ar to, ir veiksmīgi. Annas kundzes dzīvē šodienu var uzskatīt par septiņnieku parādi — viņa piedzima 1927. gadā, septītajā (jūlija) mēnesī, 17. datumā ap pulksten septiņiem vakarā, un šodien viņa svin 77. dzimšanas dienu. Ar to gan septiņnieku parāde vēl nebeidzas — darba gaitas viņa sākusi 17 gadu vecumā, sievas kārtā iegājusi 27 gadu vecumā. — Un vēl — pirms septiņiem mēnešiem nomira mans vīrs, un man vēl jānodzīvo septiņi gadi līdz vecumam, kad viņš aizgāja aizsaulē, — piebilst Annas kundze. Līdz zelta kāzām pietrūka tikai daži mēneši.
Apbur zvanu skaņas
Anna Utāne Koknesē aizvadījusi jau pusgadsimtu. Viņa atceras, ka bērnībā, dzīvojot Bebros, uz Kokneses pusi vienmēr lūkojusies kā uz brīnumzemi. Svētdienas rītos bērni agri skrējuši ārā no mājas, lai klausītos, cik dzidri un melodiski skan turienes luterāņu baznīcas zvani. Diemžēl skanīgie zvani aizgājuši zudībā, bet tagadējos tikai retu reizi pašā Koknesē varot dzirdēt. Toties Annu liktenis atveda uz šejieni — pirms tam gan bija Rīga, Taurupe un Alotene.
Netaisnība bijusi visos laikos
Pirmās darba gaitas jubilārei iegadījās skaudrā laikā — 1944. gadā. Kad viņai bija 17 gadu, viņa saņēma pavēsti, ka norīkota atmīnēšanas darbos. — Manai mātei piemita kaut kādas gaišredzības spējas (kad savulaik vācu laikā nodega Jumpravas kultūras nams, viņa prata apturēt uguns ceļu uz savu māju — aut.). Arī todien viņa teica — tu neej pie priekšnieka, bet ej pie sekretāra, toreiz tā pienākumus pildīja Āriņa kungs. Savukārt viņš mani norīkoja darbā turpat izpildkomitejā par nodokļu inspektori. Tas bija morāli grūts darbs, — atceras Annas kundze. — Nodokļi bija ļoti lieli. Tos, kuri nenomaksāja, bargi tiesāja. Prātā īpaši palicis kāds strādīgs zemnieks — viņam bija liela ģimene, un viņš patiešām nevarēja pavilkt smago nodokļu nastu. Nevienam jau tas īpaši neinteresēja — ātri vien viņu ieskaitīja ienaidnieku kārtā un apcietināja. — Tā jau tas dzīvē iekārtots — netaisnība vienmēr bijusi. Gan tad, kad mani 17 gadu vecumā iesauca darbā (parasti to darīja 18 gadu vecumā), gan tad, kad nodokļu parādniekus tiesāja. Nav netaisnība pazudusi arī tagad, tikai dīvaini sanāk — tā biežāk skar nabadzīgākos un godprātīgākos cilvēkus, — domīgi saka šodienas gaviļniece.
Par komunisti nekļūst
Annas kundze nodokļu iekasētājas darbu spēja izturēt divus gadus. Pēc tam devās darba meklējumos uz Rīgu — tur kādu laiku privātā austuvē auda lakatiņus. Kāds attāls radinieks viņu, kā Anna saka, gribēja “pataisīt” par komunisti. Kad saprata, tas neizdosies, viņai Rīgā palikt kļuva bīstami (viņa lielpilsētā strādāja nelegāli). Meitene devās uz Taurupi, kur strādāja mežniecības iecirknī par kasieri. 1953. gadā pārcēlās uz Koknesi — tur gandrīz visu mūžu nostrādāja toreizējā mežrūpniecības saimniecībā par grāmatvedi. Vien pēdējos pirmspensijas gados aizgāja uz VEF — tā teikt, lai būtu nodrošinātākas vecumdienas, jo tur bija lielāka alga. Ko tas deva? Pāris gadu saņēma lielāku samaksu, bet tad varas maiņas dēļ to “apcirpa” līdz minimumam.
Paglābj dziļais sniegs
Var jau būt, ka Annas kundzes dzīve būtu pavisam citāda, ja viņai būtu iespēja jaunībā vairāk izglītoties, varbūt viņa būtu kļuvusi par slavenu tautas daiļamata meistari. Par to, ka viņai veikušies rokdarbi, liecina arī tagad istabā redzamie tamborējumi. Taču nebija izvēles, vajadzēja palīdzēt ģimenei, jo pēc tēva apcietināšanas mamma palika viena ar trim bērniem. Ģimenei gan bija rentnieku statuss, saimniecība zēla un plauka tikpat labi kā zemes īpašniekiem. Varbūt arī tāpēc Annas ģimene bija iekļauta 1949. gada izvedamo sarakstā. Topavasar paglāba dziļais sniegs — līdz viņu mājām bija neiespējami nokļūt.
Žāvē naudu uz mūrīša
Annas kundzei ir divi dēli, kurus dzīves ceļš aizvedis prom no Kokneses: viens dzīvo Bauskā, otrs — Tukumā. Vasarā mājā, kuru savulaik uzcēlusi kopā ar vīru, čalo mazbērni — to viņai pavisam četri, bet pārējā laikā viņa dzīvo viena. — Man nekad nav bijis garlaicīgi vai bail, — jubilāre saka. — Vienmēr esmu jutusies no Dieva pasargāta. Arī vēl tad, kad strādāju par nodokļu inspektori. Atceros, kā reiz ar naudas čemodānu vēlu naktī nācu mājās. Dzirdēju soļus un iemuku grāvī, bet tur — ūdens. Tik vien manīju, ka garām pagāja trīs vīri ar šautenēm. Kas zina, kā viss risinātos, ja būtu ar viņiem tikusies vaigu vaigā. Mājās pārnākusi, dabūju naudu uz mūrīša žāvēt, jo otrā rītā to vajadzēja vest uz Rīgu.
Nenoliegt to, ko nezina
— Es visu mūžu atceros mātes padomu: “Tici, meitiņ, Dievam, jo par ticību jau nav jāmaksā!”, — teic jubilāre. — Agrāk apmeklēju baptistu dievkalpojumus Rīgā, tagad, kad kājas sāp, no mājas izeju reti. Vīrs man bija katolis. Šad tad mums gadījās pat “ticības” kari. Parasti tie bija par dzeršanas jautājumiem.
Regulāri klausos kristīgo radio. Ļoti saturīgi raidījumi. Daudz laba tur var dzirdēt un arī mācīties.
— Kādreiz ar dēlu esmu strīdējusies — viņš gribēja pierādīt, ka komunisma mācība nav nemaz tik slikta. Bet kur tad tā mācība ir tagad? Bībeles gudrības izgājušas cauri gadu tūkstošiem un aktuālas bijušas visos laikos, — tas ir jubilāres moto.
Viņa nezina, kas ir depresija. Kādai draudzenei, kura netic Dievam, viņa pret to ieteikusi zāles — katru dienu palasīt Bībeli, kaut vienu pantiņu. — Nav pareizi noliegt to, ko nezina, — tā Annas kundze.
Gaviļniece priecājas, ka dzīvē sastapts ļoti daudz labu cilvēku. Ar bezgala lielu pateicību viņa piemin ārstu Imantu Balodi un ātrās medicīniskās palīdzības māsiņu (vārdu diemžēl viņa nezina), kura pērn 26. decembrī bija izsaukta uz mājām. — Abu mediķu prātus saliekot kopā, mani “dabūja” uz kājām. Neticēju, ka sagaidīšu 77. jubileju, bet ārsts teica: “Neuztraucieties! Viss būs kārtībā!”.
— Man ir viss, — saka Annas kundze, gribētu tikai Dieva svētību, lai slimības dēļ nebūtu jāpaliek uz gultas.
Sarunas beigās gaviļniece vēl piebilst: — Bet ar tiem septiņniekiem gan ir interesanti — varbūt kādam vēl ir tādas pašas sakritības?
