Izlasot laikraksta “Staburags” 13. jūlijā publicēto rakstu „Ārzemniekus interesē latviešu bērni”, uzmācas patiesa neizpratne — vai tiešām adopcija Latvijā ir aizlaista pilnīgā pašplūsmā?
Izlasot laikraksta “Staburags” 13. jūlijā publicēto rakstu “Ārzemniekus interesē latviešu bērni”, uzmācas patiesa neizpratne — vai tiešām adopcija Latvijā ir aizlaista pilnīgā pašplūsmā? Vai patiešām Latvijas bērni ārzemēs tiek kropļoti, tirgoti un seksuāli izmantoti un neviens par to neinteresējas, tikai post factum skumji konstatē — sak”, zinām par tiem gadījumiem, tikai klusējam kā partizāni.
Diemžēl no šī raksta lasītāji var gūt arī pavisam nepareizus priekšstatus. Mums nav informācijas, kas ļautu apstiprināt apgalvojumu, ka “no pieredzes zinām, ka daudziem adoptētajiem mazuļiem ārzemēs klājas labi, bet ir arī traģiski gadījumi, kad viņus seksuāli izmanto un garīgi sakropļo, notiek tirdzniecība ar bērniem”. Tā kā Latvija ir Hāgas konvencijas dalībniece, visas ar adopcijas procesu saistītās lietas kārto un kontrolē saskaņā ar konvencijas noteikto kārtību. Jā, šī kārtība var likties gara, sarežģīta un apgrūtinoša, taču tā vienlaikus ir arī garants, ka adoptējamo bērnu intereses tiks aizsargātas vislabākajā iespējamajā veidā. Pagājušajā gadā 65 no Latvijas uz ārzemēm adoptējamiem bērniem devās uz Hāgas konvencijas dalībvalstīm, 13 — uz ASV un viens — uz Krieviju. Visus adopcijas pretendentus pārbaudīja saskaņā ar Hāgas konvencijas prasībām, informācija par bērnu situāciju tiek pieprasīta un saņemta arī pēc adopcijas pabeigšanas. Bērnu un ģimenes lietu ministrijas rīcībā nav informācijas ne par vienu gadījumu, kad kāds no adoptētajiem bērniem būtu seksuāli izmantots, iztirgots vai sakropļots. Gribu aicināt — ja kādas personas rīcībā šāda informācija ir, tās pienākums ir steidzami par to informēt valsts iestādes!
Visai diskutabli ir arī paziņojumi, ka “gēni diemžēl neļauj, piemēram, zagļu pēcnācējiem tikt vaļā no šī netikuma”. Ja tā būtu, sabiedrības kontrole neradītu nekādas problēmas, jo pilnīgi droši varētu prognozēt, kas izaugs katrā ģimenē. Prakse gan rāda, ka diemžēl no labi situētām un inteliģentām ģimenēm bieži vien izaug rūdīti noziedznieki, savukārt alkoholiķu, noziedznieku un deģenerātu bērni nereti kļūst par izciliem sabiedrības locekļiem. Nenoliedzami, iedzimtībai var būt sava nozīme cilvēka likteņa izveidē, taču tā neuzliek nenomazgājamu un nemaināmu zīmogu. Nedarīsim to arī mēs!
