Līdzjūtīga dvēsele — tā Jēkabu raksturo visi, kuri viņu pazīst. Pats allaž būdams godīgs, tādu viņš uztver arī pasauli, tāpēc reizēm darbabiedri viņu sauc par lētticīgo naivuli.
Līdzjūtīga dvēsele — tā Jēkabu raksturo visi, kuri viņu pazīst. Pats allaž būdams godīgs, tādu viņš uztver arī pasauli, tāpēc reizēm darbabiedri viņu sauc par lētticīgo naivuli.
Jēkaba naivumu vēl jo vairāk pastiprina izskats — lielām zilām acīm un gaišiem saulē izbalējušiem matiem. Iet nedaudz uzkumpušu muguru, lieliem, platiem soļiem.
Todien viņam uz Rīgu pie ārstiem vajadzēja aizvest sievasmāti. Izmantojot gadījumu, kad pēc ilgāka laika ticis galvaspilsētā, Jēkabs nolēma arī iepirkties. Vienā no veikaliem viņu uzrunāja ļoti simpātisks, jauns, bet nelaimīgs (tā Jēkabam šķita) cilvēks. Viņš, lūk, noformējis dokumentus mobilā tālruņa iegādei, taču steigā mājās aizmirsis pasi. Vai Jēkabs nevarētu izlīdzēt ar savas pases datiem, viņš par pakalpojumu samaksāšot piecus latus.
Kā lai nepalīdz nelaimē nokļuvušam cilvēkam? Formalitātes jaunais cilvēks nokārtoja dažās minūtēs un izrādījās īsts “goda” vīrs — atdeva gan pasi, gan piecus latus, turklāt vēl ar savu automašīnu aizveda Jēkabu līdz dzelzceļa stacijai. Nopriecājies par necerēto peļņu, Jēkabs nopirka sev lielo pudeli alus, bet sievai un bērniem — konfektes. Mājās, stāstot par negaidīto veiksmi, sieva galvu vien grozīja, teikdama: “Dīvaini! Ļoti dīvaini!”. Viņai izrādījās taisnība. Dīvainības atrisinājums bija jau pēc mēneša — Jēkabs saņēma rēķinu par mobilā tālruņa sarunām. Melns uz balta bija rakstīts, ka viņš par tām parādā 60 latu. — Bet tāds godīgs cilvēks izskatījās! — tas bija vienīgais, ko Jēkabs varēja atbildēt uz sievas nikni jautājošo skatienu.
