Glītas un ērtas sanitārās telpas ieguvuši Pļaviņu veco ļaužu un invalīdu pansionāta iemītnieki un darbinieki. Nesen kapitāli izremontētas sociālās aprūpes iestādes otrā stāva tualetes un dušas telpas.
Glītas un ērtas sanitārās telpas ieguvuši Pļaviņu veco ļaužu un invalīdu pansionāta iemītnieki un darbinieki. Nesen kapitāli izremontētas sociālās aprūpes iestādes otrā stāva tualetes un dušas telpas.
Remonts veikts ar pašvaldības un atsaucīgu cilvēku Vācijā atbalstu. Kopumā tas izmaksāja 20 000 latu.
— Uzlabojumi bija ļoti nepieciešami. Tagad šīs telpas atbilst visām higiēnas prasībām, ir ērtas pansionāta iemītniekiem. Patīkami tajās ieiet. Negribas pat atcerēties, kā te bija iepriekš, — stāsta Pļaviņu veco ļaužu un invalīdu pansionāta direktore Skaidrīte Bilzena.
Nepieciešams lifts
Pansionāts Pļaviņās darbojas jau deviņus gadus, un remonts drīzumā būs vajadzīgs arī pārējās telpās. Pamazām veikti dažādi uzlabojumi. Skaidrīte Bilzena atzīst, ka šobrīd aktuālākā problēma ir lifta trūkums, jo pansionāts izvietots ēkas otrajā un trešajā stāvā. Cilvēki ar pārvietošanās grūtībām bez lifta nevar izkļūt no ēkas. Lai liftu iebūvētu, nepieciešams vismaz 25 000 latu.
Par veikto remontu priecājas arī pansionāta iemītnieki. Jānis Rudzītis te dzīvo kopš 1995. gada. Viņš ir no Sunākstes. Sirmais kungs ar dzīvi pansionātā ir apmierināts, tikai nepieciešams lifts, citādi ratiņkrēslā nevar izkļūt ārā.
Maija Ozoliņa ir pļaviņiete. Viņa gan ilgus gadus strādājusi par feldšeri Tukumā, bet vecumdienas vada dzimtajā pusē. Pansionātā Maijas kundze ir jau trīs gadus. Lai arī jāpārvietojas ratiņkrēslā, viņa priecājas, ka var padarīt ikdienas darbiņus. Labi, ja būtu lifts.
Mājās aprūpēt grūti
Šobrīd Pļaviņu pansionātā dzīvo 41 cilvēks. Viņi ieradušies no dažādām Aizkraukles rajona vietām. Katram ir savs iemesls, kāpēc viņš dzīvo sociālās aprūpes iestādē. Lielākā daļa nespēj vairs staigāt. Katram vairāk vai mazāk nepieciešama aprūpe.
— Te dzīvo vientuļi cilvēki, ir arī tādi, kuriem ir ģimene. Ne katrs var mājās aprūpēt slimu cilvēku. Daudzi to apzinās, tāpēc ievieto savu tuvinieku sociālās aprūpes iestādē. Tie, kuri ilgu laiku pavadījuši mājās tikai guļus, pie mums ierodas ar stipriem izgulējumiem. Ne visiem iespējams nodrošināt slimniekam profesionālu aprūpi, kā to dara pansionātā, — saka Skaidrīte Bilzena.
Viņa atzīst, ka pierast pie dzīves pansionātā psiholoģiski smagi ir ne tikai pašiem iemītniekiem, bet arī viņu tuviniekiem.
— Vieglāk ir tiem, kuri paši izlēmuši. Viena sieviete dzīvot pansionātā nolēma, jo nevēlējās būt par apgrūtinājumu radu bērniem. Viņa tam gatavojās vairāk nekā gadu un tagad ir apmierināta. Grūtāk ir cilvēkiem, kuru piederīgie to izlemj pēkšņi, — stāsta Pļaviņu veco ļaužu un invalīdu pansionāta direktore.
