Skrīverieti Broņislavu Mačuļski vieni atceras kā Skrīveru vidusskolas skolotāju, otri — Skrīveru pagasta padomes priekšsēdētāja amatā, citi — kā Zemessardzes Aizkraukles bataljona štāba darbinieku.
Skrīverieti Broņislavu Mačuļski vieni atceras kā Skrīveru vidusskolas skolotāju, otri — Skrīveru pagasta padomes priekšsēdētāja amatā, citi — kā Zemessardzes Aizkraukles bataljona štāba darbinieku. Taču jau piecus gadus viņš diendienā mēro ceļu uz Rīgu, kur Nacionālajos bruņotajos spēkos atbild par personāla apmācību.
Karjeru sāk zemessardzē
— Kā sākāt savu militāro karjeru?
— 1992. gada februārī, nepilnu pusgadu pēc zemessargu vienības izveides Aizkrauklē, iestājos zemessardzē. Darbojos Skrīveru vadā, sākumā biju ārrindas zemessargs, bet pēc četriem gadiem zemessardzē sāku strādāt algotu darbu.
— Vai tāpēc aizgājāt no darba skolā?
— No skolas aizgāju, jo 1993. gadā mani ievēlēja par Skrīveru pagasta padomes priekšsēdētāju. Gadu biju šajā amatā un tad mani iecēla par zemessardzes Skrīveru vada komandieri, atjaunoja militāro pakāpi — virsleitnants. Vēlāk radās iespēja papildus apgūt angļu valodu un strādāt pilnu slodzi zemessardzē Aizkrauklē. Pagasta vecākā amatu nodevu kolēģim un pievērsos militārajai karjerai. Sāku kā Aizkraukles rajona jaunsargu darba organizators, biju arī Aizkraukles arodvidusskolas militārā kursa pasniedzējs un metodiķis, tad operatīvās daļas priekšnieks bataljonā.
Nodrošina starptautiskos sakarus
— Kā nokļuvāt Nacionālajos bruņotajos spēkos?
— Biju beidzis zemessardzes valodu skolu, gadu mācījos angļu valodu, pēc tam trīs mēnešus zināšanas papildināju militārās valodas skolā Anglijā. 1999. gadā mani uzaicināja darbā Nacionālo bruņoto spēku Starptautisko sakaru departamentā. Biju administratīvās daļas priekšnieks. Organizēju komandējumus un dažādus ārzemju braucienus bruņoto spēku virsniekiem. Kad pirms četriem gadiem izveidoja Mācību vadības štābu, sāku strādāt tur.
Galvenais uzdevums — apmācība
— Kādi šobrīd ir jūsu galvenie uzdevumi?
— Personāla atlase un apmācība, dažādu mācību programmu un standartu izstrāde un ieviešana dzīvē. Mūsu pārziņā ir Rekrutēšanas un atlases centrs, Nacionālā aizsardzības akadēmija, instruktoru skola Cēsīs, valodu skolas, Jūras spēku mācību centrs, Sakaru mācību centrs un Alūksnes mācību centrs.
Esmu iesaistījies vairākos starptautiskos projektos, biju atbildīgs par zviedru ekipējuma apgūšanu un apmācību. Esmu organizējis un piedalījies daudzās starptautiskās mācībās. Piemēram, pagājušajā gadā Latvijā notika lielas mācības “Baltic Eagle”. Šogad jūlijā kopā ar amerikāņiem organizējam starptautiskas mācības “Rescuer/Medceur 04”. To varētu tulkot kā “krīzes vadības vingrinājumi”. Latvijas un citu Eiropas valstu karavīri kopā ar amerikāņiem mācīsies, kā dažādās krīzes situācijās sadarboties ar civilajām struktūrām — policiju, ugunsdzēsējiem, dažādiem glābšanas dienestiem.
Dēla izvēli atbalsta
— Vai šajā darbā noder arī skolā un pašvaldībā gūtā pieredze?
— Noteikti. Īpaši organizatoriskā darba pieredze. Arī no pedagoģijas nekur tālu neesmu aizgājis. Militārajā darbā lieliski noder vadītāja un pedagoga iemaņas.
— Ja jūsu dēls vēlētos kļūt par karavīru, vai atbalstītu viņa izvēli?
— Šķēršļus neliktu, taču arī īpaši mudinājis viņu uz to neesmu. Viņam interese par šādām lietās radusies pašam. Jānis iestājies jaunsargu vienībā. Tā ir viņa izvēle, un es to atbalstu.
Latviešus pasaulē vērtē augstu
— Tomēr daudzi jaunieši izvairās no dienesta, uzskatot, ka tas neko labu cilvēkam nevar sniegt.
— Mūsdienās jaunieši ir daudz vājāki nekā agrāk — gan fiziski, gan psiholoģiski. Mūsu pakļautībā ir arī Mobilo strēlnieku bataljona mācību centrs Alūksnē, kur trīs mēnešus apmāca jauniesauktos. Redzu, ka daudzi neiztur fizisko slodzi apmācības laikā, kaut gan tā nemaz nav tik liela. Problēma ir tā, ka mācību programmas skolās nav virzītas uz fizisko sagatavotību, arī vecāki pārāk izlutina jauniešus. Viņi negūst arī darba rūdījumu, jo nav vienkārši tādas iespējas. Iespējams, joprojām saglabājies negatīvais priekšstats par dienestu no padomju laikiem.
Tomēr ir ļoti daudz cilvēku, kuri vēlas veidot profesionālo militāro karjeru. Vienu gadu biju Nacionālās aizsardzības akadēmijas uzņemšanas komisijā. 30 vietām pieteicās ap 200 pretendentu. Saskaņā ar uzņemšanas noteikumiem viņi visi vienu augstāko izglītību jau ieguvuši. Tas ir ļoti labi, jo, ja armijā būs vairāk izglītotu cilvēku, tās prestižs augs. Militāro karjeru vēlas veidot daudz jaunu cilvēku no Latgales. Acīmredzot tur grūti atrast darbu un armiju izvēlas kā stabilu vērtību, kur ir pienācīgs atalgojums un labas sociālās garantijas.
Par mūsu karavīriem pasaulē ir ļoti labas atsauksmes, tieši par viņu profesionālo sagatavotību. Latvijas karavīrus atzinīgi vērtē, īpaši misijās Afganistānā, Kosovā, Irākā.
Bīstami, bet vērtīgi
— Daudzi uzskata, ka latviešu karavīriem tur nevajadzētu būt. Ko par to sakāt jūs?
— Latvija ir maza valsts. Un simulēt te kaut ko līdzīgu kara laika apstākļiem ir grūti. Karavīri, kuri dodas misijās, gūst ļoti labu pieredzi. Īpaši tie puiši, kuri devušies uz Irāku. Protams, tas ir ļoti liels risks, bet viņi apzinās, kas var notikt, jo Irāka ir karadarbības zonā.
— Ko jums pašam ikdienas dzīvē devis militārais rūdījums?
— Armijas cilvēks ir organizēts, disciplinēts, skaidri zina savu mērķi un neapjuks nevienā dzīves situācijā. Stratēģiska domāšana daudz labāk palīdz risināt sarežģītas situācijas, palīdz labāk orientēties, kur meklēt palīdzību nelaimes gadījumos.
Piemēram, amerikāņu, angļu, arī zviedru un norvēģu, kompānijās vadošos amatos strādā daudz bijušo militāristu. Viņi daudz ātrāk izprot kompānijas struktūru, darbības principus, ātrāk reaģē uz pārmaiņām.
Vislabāk Skrīveros
— Vai nav grūti diendienā braukāt uz darbu Rīgā? Varbūt domājat pārcelties uz dzīvi galvaspilsētā?
— Esmu pieradis braukāt un dzīvesvietu mainīt negrasos. Negribētu dzīvot lielā pilsētā. Skrīveros jūtos vislabāk. Atpūšos, kaut tikai pasēžot uz balkona, ieelpojot svaigu gaisu.
— Ko darāt brīvajā laikā?
— Mūsu ģimenei Skrīveros nomā nelielu zemes gabalu. Šobrīd tur izrakta aka un ierīkota elektrība. Nākotnē varētu uzbūvēt arī nelielu vasaras namiņu, kur atpūsties. Strādājam pie sievas radiem laukos. Palīdzēju būvēt pirti, tīrīt dīķi un iekopt apkārtni.
Muzeja vietā armijas bāze
— Vai atliek laiks arī kādam vaļaspriekam?
— Kādreiz spēlēju orķestrī un dziedāju skolotāju korī Aizkrauklē, kā arī jauktajā korī Skrīveros. Nu vairs tam nav laika, jo bieži jāstrādā arī sestdienās un svētdienās, regulāri dodos ilgākos ārzemju komandējumos. Arī mājās parasti atgriežos diezgan vēlu un tad vairs nekur negribas iet.
— Braucot ārzemju komandējumos, esat bijis daudzās valstīs. Vai negribas tajās atgriezties kā tūristam?
— Ļoti gribētos. Mani ceļojumi lielākoties saistīti ar militārajām bāzēm, un valsti redzu tikai pa lidmašīnas, mašīnas vai autobusa logu. Tikai dažreiz kursu laikā, ja gadās brīva sestdiena, svētdiena, varu apskatīt apkārtni. Pēdējais ceļojums kopā ar sievu un dēlu bija pagājušajā gadā uz Slovakiju.
Bērnībā sapņo kļūt par lidotāju
— 50 gados dzīvē ir uz ko atskatīties. Vai esat sasniedzis to, par ko sapņojāt bērnībā?
— Zēna gados gribēju kļūt par lidotāju. Par to laikam sapņojuši visi puikas. Tātad kaut kāda doma par militāro karjeru bijusi jau bērnībā. Taču skolā pasliktinājās redze un sapratu, ka šo sapni piepildīt nevarēšu. Pēc augstskolas beigšanas mani iesauca dienestā, biju artilērists netālu no Pēterburgas. Šis laiks bija ļoti interesants, taču, atgriezies Latvijā, par militāro karjeru vairs nedomāju. Par to atkal aizdomājos deviņdesmito gadu sākumā. Latvijā mainījās politiskā situācija, sākumā tā bija ļoti nestabila, arī policija bija vāja, un es, tāpat kā daudzi citi vīri, pārliecības un patriotisma jūtu vadīti, iestājos zemessardzē. Var teikt, ka tas, par ko domāju bērnībā, daļēji piepildījies.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Broņislavs Mačuļskis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1954. gada
25. jūnijs, Ogre.
IZGLĪTĪBA: augstākā, Daugavpils pedagoģiskais institūts, Fizikas un matemātikas fakultāte.
DZĪVESVIETA: Skrīveri.
NODARBOŠANĀS: no šī gada 1. jūlija Nacionālo bruņoto spēku Mācību vadības pavēlniecības štāba atbalsta daļas priekšnieks, militārā pakāpe — majors. Pirms tam bija apmācības drošības daļas priekšnieks.
ĢIMENE: sieva Ingrīda — skolotāja, trīs meitas: Dace — a. s. “Preses nams” personāldaļas vadītāja, Baiba — studente, šobrīd brīvprātīgā misijā Portugālē, Liene audzina meitiņu, dēls Jānis — Skrīveru vidusskolas 7. klases skolēns. Divas mazmeitas — Nadīna un Annija.
VAĻASPRIEKS: lauku darbi, celtniecība, agrāk arī mūzika.
