Nakts zem krūma. Kur vislabāk pavadīt Jāņus? Protams, pie dabas! Nelielā kompānijā devāmies svinēt vasaras saulgriežus upes krastā.
Nakts zem krūma
Kur vislabāk pavadīt Jāņus? Protams, pie dabas! Nelielā kompānijā devāmies svinēt vasaras saulgriežus upes krastā. Sagatavojāmies tur palikt pāris dienu.
Sagadījās, ka visi svinētāji bija pa pāriem, tikai viens puisis palicis bešā. Kad uz rīta pusi devāmies pie miera, mūsu “vecpuisi” visi tā delikāti izstūma no telts. Viņam nekas cits neatlika kā doties gulēt automašīnā.
Rīta agrumā viena līgotāja nolēma aizstaigāt līdz tuvējiem krūmiņiem. Izrāpjoties no telts, skats pavēries pasakains – saule aust, migla pamatīga, un rasa zaigo katrā zāles stiebrā. Te pēkšņi viņa izdzirdēja paskaļu murdoņu. Apvainojies, ka nav ielaists nevienā teltī, mūsu vientuļais draugs nedevās viss uz automašīnu, bet apgūlās zem kāda krūma. Miglā un rasā viņš bija izmircis līdz ādai, bet vēl cītīgi purpināja par pārestību.
***
Suns un draugi nepamanīja
Līgo svētkus nolēmām sagaidīt pie deju kolektīva vadītāja lauku mājās. Zāļu vakars pagāja gluži nemanot — ar lustēm pie ugunskura un pirtī, kā arī baudot svētku mielastu. Lai viss būtu kā nākas, ap pusnakti vajadzēja iet meklēt papardes ziedu. Vismaz lūkot, kurā pusē tas domā plaukt.
Aizklīduši tālāk no līgotājiem, ar draugu nonācām uz tiltiņa pāri nelielai upītei. Brīdi apjūsmojuši pasakaino mēnesnīcu, nolēmām doties atceļā. Tikai tad atcerējāmies, ka namatēvam ir suns, kurš ne acu galā necieš iereibušus cilvēkus. Ja uzticamais mājas sargs saožot kādu dzērāju, aizskrienot pat pāri upītei un viņam iekožot.
Tā kā ne jau tikai limonādi tajā vakarā bijām nogaršojuši, kājas palika stīvas. Paspērām dažus soļus un ausījāmies, vai nedzirdēsim brīdinošu rūkoņu. Viss šķita mierīgi. Uzmanīgi ieklausoties, soli pa solim tuvojāmies svinību vietai. Kamēr nonācām galā, pagāja gandrīz stunda, lai gan līdz upītei bija tikai desmit minūšu gājiens. Suns… mūs pat nepamanīja. Arī draugi nebija ievērojuši mūsu prombūtni.
Zeltīte
