Kad saule uzkāpusi visaugstāk debesu kalnā, klāt Līgo vakars un Jāņu diena. Svētki, ko latvieši svinējuši kopš senseniem laikiem. Gadiem ritot, mainījušās svētku tradīcijas, Jāņiem kļūstot vairāk par komerciālu pasākumu.
Kad saule uzkāpusi visaugstāk debesu kalnā, klāt Līgo vakars un Jāņu diena. Svētki, ko latvieši svinējuši kopš senseniem laikiem. Gadiem ritot, mainījušās svētku tradīcijas, Jāņiem kļūstot vairāk par komerciālu pasākumu.
Pamazām alus putās un šašlika aromātā pazūd šo svētku senā gaisotne un burvība. Bet vērts atcerēties rituālus, ar kuriem mūsu senči mēģināja izlūgties dabai auglību un veiksmi visam nākamajam gadam.
Arī man Jāņi lielākoties asociējās ar lustēšanos Līgo vakarā, līdz šīs nakts patieso burvību izdevās ieraudzīt, izdzīvojot to kopā ar Skrīveru folkloras kopas “Sateka” dalībniekiem.
Veco vainagu ugunskurā
Pirmās Jāņu dienas priekšvēstneses parasti jāmeklē dabā. Kad uzzied īstās jāņuzāles — zilgalvītes, madaras un margrietiņas, klāt arī Līgo vakars.
Pamēģiniet dienu pirms svētkiem siet sieru, nevis steigties uz veikalu. Tas nekas, ja ritulis neizdosies tik apaļš un dzeltens, kā cerēts, bet tas būs jūsu pašu veikums. Noteikti pārcilājiet apģērbu un izlemiet, ko vilkt mugurā. Varbūt linu krekls kļuvis par mazu, varbūt pazudusi josta vai kāda no paaudzes paaudzē mantota saktiņa.
Neaizmirstiet sameklēt arī pērnā gada Jāņu vainagu. Reizē ar to ugunskurā sadegs visas pagājušā gada raizes un nelaimes.
Pīlādzis pret raganām
Kad sagādātas bērzu meijas, ozola un pīlādža zari, laiks sliet saules vārtus, kur saulei vakarā norietēt un no rīta ienākt pagalmā. Ja saplūktas jāņuzāles un nopīti vainagi, var gaidīt Jāņu dienu. Nedrīkst aizmirst virs katrām durvīm iespraust pa pīlādža zariņam — saulgriežu naktī neguļ ne tikai cilvēki, bet arī raganas un ļaunie gari. Taču pat mazs pīlādža zariņš šajā naktī kļūst par varenu spēku, kas nelūgtus viesus mājās neielaidīs.
Ejam sauli pavadīt
Līgo vakarā, kad izpušķotas un aplīgotas mājas un dārzs, jādodas sauli pavadīt. Vislabāk to darīt kādā pakalnā. Un brīdī, kad saule pazūd aiz mežu sienas, jāiededz uguns. Tas var būt pērno Jāņu vainags, var būt ugunskurs, bet varbūt saules ritenis. Taču liesmās visu īso nakti varēs redzēt saules atspīdumu, kas sildīs ne tikai rasā samirkušās kājas, bet arī dvēseli, palīdzot sagaidīt to mirkli, kas saule atkal ienāks caur saviem vārtiem, lai sildītu, dziedētu un iepriecinātu visus, kuri Jāņu nakti pavadījuši nomodā. Ticējums vēsta, ka jāņuguns apspīdētie lauki būs tīri un tajos neaugs nezāles.
Ja tic no sirds
Bet, kamēr no ugunskura vai pūdeļa (kārts galā pacelta degoša muca — aut.) debesīs skrien dzirkstis, laiks visiem Jāņu nakts rituāliem. Jāaplīgo kaimiņi — jācildina čaklie un jānopeļ sliņķi, jāizcīna dziesmu kari starp puišiem un meitām.
Pusnaktī īstais brīdis doties meklēt papardes ziedu. Šo ziedu var ieraudzīt tikai retais, kurš no visas sirds tic, ka trauslais zieds patiesi uzplauks tieši viņam. Kurš ziediņu atrod un paslēpj pie sirds, kļūst laimīgs, un piepildās visas vēlēšanās.
Ūdens pareģo nākotni
Taču ne tikai ugunij un papardes ziedam piemīt maģiskas spējas. Arī ūdens Jāņu naktī spēj dziedināt, ļauj kaut nedaudz ieskatīties nākotnē. Jādodas pie avota un jānomazgājas, bet vislabāk iet peldēties, lai visu nākamo gadu būtu stiprs un vesels. Avota ūdens spēs īsu brīdi parādīt tā cilvēka seju, ar kuru vēlāk mūžs kopā dzīvojams.
Kad austrumu pusē sāk sārtoties rīta blāzma, bet mežu nostūri pielīst baltas miglas, laiks doties vākt rasu. Tā lieliski der acu dziedināšanai un sejas daiļumam. Arī rasa spēj pareģot nākotni. Meitas kviešu laukā vāc rasu un mazgā seju. Kurš sapnī nāks slaucīt, tas arī likteņa nolemtais.
Nogurušie lai atpūšas
Vēl mirklis, un saule atkal ieņēmusi savu goda vietu, izžāvējusi rasu un izdzēsusi raganu pēdas. Taču svētki ar to nebeidzas. Var turpināt līgot, bet tie, kas noguruši, īsu mirkli var doties pie miera, pagalvī liekot jāņuzāles un vainagus, lai sapnī turpinātu zīlēt nākotni. Jāņuzāles var noglabāt zāļu tējām, vainagus — zīlēšanai Bluķa vakarā. Pīlādža zariņi savā vietā gan var palikt — tie sargā no kukaiņiem un citiem mošķiem arī turpmāk.
Varbūt kādam šie ticējumi šķiet nenopietni, pat jocīgi, taču kaut reizi pamēģiniet izdzīvot Jāņu nakti tā, kā to darījuši mūsu senči no paaudzes paaudzē. Varbūt tikai raugoties liesmās, kas no pūdeļa skrien vakara blāzmas pielietajās debesīs, un ieklausoties senajās līgo dziesmās, tā pa īstam var apjaust, ka piederi šai zemei un tautai, kura gadu simteņiem vasaras saulgriežos pakalnos dedz ugunskurus un meklē dzīvības spēka un dziņu apliecinājumu.
Raksts tapis sadarbībā ar Skrīveru folkloras kopu “Sateka”, izmantoti folkloristes Ilgas Reiznieces apkopotie ticējumi.
