Aizkraukliete Līga Butāne ir vijolniece un arī muitniece. Strādā Valsts ieņēmumu dienesta Aizkraukles nodaļas muitā un Pētera Barisona mūzikas skolā par vijoles spēles skolotāju.
Aizkraukliete Līga Butāne ir vijolniece un arī muitniece. Strādā Valsts ieņēmumu dienesta Aizkraukles nodaļas muitā un Pētera Barisona mūzikas skolā par vijoles spēles skolotāju. Paralēli darbam Līga studē Rīgas tehniskajā universitātē un Mūzikas akadēmijā. Par sevi viņa saka: “Esmu traka romantiķe!”. Līga ir nemiera gariņš, kam patīk trakas idejas, karuseļi un saldējums!
Valtera vietā Līga
Līga pie sava vārda tikusi gluži nejauši. “Īstenībā mamma mani negaidīja. Bija paredzēts Valters. Tā kā tēvs ir Jancis, nolēma, ka meitai jāliek vārds Līga,” viņa atceras un piebilst, ka ar savu vārdu ir apmierināta, jo tas ir īss, un viņa nepazīst daudz Līgu. Turklāt vārds “līga” tiek izmantots arī mūzikā, sportā.
Broņa? Baiba?
Daugavpils mūzikas koledžā kāds pedagogs viņu sauca par Baibiņu. “Nezinu, varbūt tāpēc, ka bija bize!” smejas Līga. “Beigās jau vairs nemaz neteicu, ka esmu Līga.”
Daugavpilī bija skolotāja arī no Ukrainas, kura zināja, ka latvieši svin Līgo svētkus. Un arī Līgu viņa sauca par “Ļīgo”. Beigās pati pedagoģe ieguvusi iesauku “Ļīgo”.
Savukārt draugi Līgu reizēm sauc par Broņu.
Dāvana — Ļeņins
Kad Līga bija maza, viņa apāva mātes augstpapēžu kurpes un gaidīja ciemiņus. “Jancis (tā Līga sauc tēvu — aut.) jau bija gandrīz aizmidzis. Un tad atnāca viesi un visi meklēja Jāni. Saskumu, ka man nav neviena ciemiņa. Toreiz jau Jāņus nesvinēja, un par Līgām parasti aizmirsa.”
Viena no pirmajām dāvanām Līgās bijusi grāmata par Ļeņinu. “Toreiz likās feini — tāda krāsaina, bilžu arī daudz,” atceras Līga.
Kreppapīra vainagā
Maza būdama, Līga vienmēr priecājusies, ka pie kultūras nama notiek balle un deg ugunskurs. Rīgā pirms Līgo svētkiem parasti pārdeva kreppapīra cepures un kreppapīra neļķu vainagus. “Kā jau bērniem patika tie spīguļi. Un tad nu visas Līgas sēdējām kreppapīra vainagos! Nevienai nebija īsta vainadziņa,” smaidot stāsta Līga.
Tagad Līgo svētki viņai vienmēr aizrit lielā steigā. Bieži arī jāspēlē. “Šogad gribas nolīst kaut kur laukos un ar mīļiem un tuviem cilvēkiem tā sirsnīgi nosvinēt šos svētkus — izgriezt valšus, uzcept šašliku,” sapņo Līga, kura nolēmusi piedalīties Līgu saietā Aizkrauklē.
Līgai vairāk patīk svētku gaidīšanas laiks, nevis paši svētki. “Nākamajā dienā visi veikali, ielas tukšas — neviena cilvēka!” viņa saka.
Kāda jēga bubināt!
Līgai ir daudz draugu un paziņu. “Visi mani draugi ir traki!” viņa iesaucas. Varbūt tāpēc, ka studenti? Līga uzskata, ka galvenais, lai cilvēkam ir laba humora izjūta. “Nepatīk, ka cilvēki bubina. Kāda jēga! Un ļaunie paši no manis kaut kā atbīdās. Vienmēr man apkārt bijuši feini cilvēki!” Arī pati Līga ir smaidīga, atvērta un ar pozitīvu skatu uz dzīvi. Šķiet, enerģija un labestība no viņas laužas ārā.
Tomēr reizēm Līgai vajadzīga arī vientulība. Citreiz — burzma. Kad paliek skumji, viņa nolien kaut kur maliņā, ieslēdz mūziku un cenšas savākt vienkopus domas. “Man nepatīk, ka tad mani kāds cenšas mierināt. Draugi to zina un parasti saka: “Viņai tūlīt pāries!””
No mūķenes līdz vieglas uzvedības sievietei
Vārdadienu viņa parasti tik spilgti nesvin, savukārt dzimšanas dienu gan. Tad Līga ar draugiem rīko tematiskos vakarus, lai nebūtu tikai sēdēšana pie galda.
“Vasarā rīkojām fiktīvās kāzas. Ceremonija bija uz mūzikas skolas kāpnēm, bet pirmo valsi jaunais pāris grieza pie pilsētas pulksteņa,” stāsta Līga.
Bijis arī vakars 60. gadu stilā, kurā iesaistījies pat tēvs. “Uzģērba mammas jaunības dienu kleitu un pievienojās mums. Viņš ar” man tāds traks!” smejas Līga.
“Citā reizē gribējām apģērbties kā krievietes, bet rezultātā izskatījāmies kā vieglas uzvedības sievietes. Veči lipa apkārt kā ap medu! Brauc garām, pīpina un apstājas uz ceļa. Bijām pārsmējušās!” viņa stāsta.
Vēl Līga ar draudzenēm iznomāja mūķeņu tērpus Rīgas kinostudijā un sarīkoja mūķeņu saietu. “Daudzi noticēja! Krogā pat uzlūdza dejot!” Tomēr daži bērni bija pamanījuši nepilnības “mūķeņu” izskatā un teica: “Jums kurpes nav kā mūķenēm!”.
Pļāpu vakars
Līga neļauj sev un draugiem garlaikoties. “Spēlējam dažādas spēles, pārģērbjamies. Tad vari atļauties būt tāds, kāds esi. Vietējie jau skatās tā dīvaini, bet mums vienalga. Ka tik pašiem jautri!” viņa saka. Dažreiz viņa draugiem izcep vafeles. “Atnāk katrs ar kārbiņu pilnpiena,” Līga smaida un piebilst: “Un tad mēs varam pļāpāt un pļāpāt…”.
Līga atceras, ka vienmēr bijusi nemierīga, nekad nav varējusi nosēdēt mierā. Viņa nevar iedomāties, ko darītu, ja būtu mēnesi ilgs atvaļinājums. “Nedēļa varētu būt pats ilgākais!” viņa iesaucas. Jau maza būdama, Līga strādāja — par sanitāri slimnīcā, “Preses apvienības” kioskā, par zemeņu pārdevēju. Un, pateicoties savam dzīvespriekam, smaidam, Līgai izdevies visas ogas pārdot 10 minūšu laikā!
Ar vijoli jau bērnudārzā
Līga sevī apvieno divas pretējas pasaules. Dienā viņa strādā Valsts ieņēmumu dienesta muitā, bet vakaros — par vijoles spēles skolotāju.
Līga ir absolvējusi Pētera Barisona Aizkraukles mūzikas skolu un Daugavpils mūzikas koledžu. “No piecu gadu vecuma sāku mācīties mūzikas skolā. Bērnudārzā visiem vajadzēja iet gulēt, bet mēs trijatā gājām uz mūzikas skolu,” ar prieku atceras Līga. “Īstenībā jau māsu aicināja mācīties mūzikas skolā, bet es arī gribēju! Tā kā vienīgais instruments, ko zināju, bija klavieres, domāju spēlēt tās,” viņa saka. Tomēr, tā kā Līgai bija laba muzikālā dzirde, viņu uzņēma vijoles klasē. “Nemaz nezināju, kas tā tāda vijole!” smejas Līga.
Ne vienmēr gāja gludi. Reiz Līga salauza vijoles lociņu. “Mamma mājās māca: “Netīri skan, spēlē vēl. Nē, vēl nav īsti labi, spēlē vēl!” Sadusmojos, un, kā vicināju lociņu gar sekciju, tas pārlūza!” atceras Līga.
Gadījies arī, ka Līga no mūzikas skolas pārnesusi divnieku un vieninieku. Tad nu viņa dienasgrāmatu paslēpusi makulatūrā, lai māte neierauga. “Mammai teicu, ka dienasgrāmatu pazaudēju. Bet naktī nevarēju aizmigt, jo mocīja sirdsapziņa. Beigās jau mamma dienasgrāmatu tāpat atrada.”
Paver ceļu uz pasauli
Līga ir spēlējusi Latvijas jauniešu simfoniskajā orķestrī, dziedājusi kameransamblī “Fortius”. “Vienu brīdi bija tikai mēģinājumi un koncerti, bet bija ļoti interesanti,” atceras Līga. Tādējādi viņa ir apceļojusi daudzas valstis.
Pašlaik Līga dzied Aizkraukles pilsētas kultūras nama jauktajā vokālajā ansamblī. Un vijoļspēli viņa uztver kā vaļasprieku. “Iedomājos, ka varētu spēlēt vijoli tādā dūmakainā, piesmēķētā “barčikā”. Vai uz kuģa…” sapņaini saka Līga.
Muzicē pat muitā
Tomēr vienu brīdi Līgu pārņēmusi sajūta, ka mūzikas jau ir par daudz. “Gribējās darīt kaut ko citu — ierakties papīros, kaut ko rēķināt un vienai sēdēt kabinetā. Forši!” Tā Līga sāka mācīties Rīgas tehniskajā universitātē un praksē strādāja muitā. “Te darbs ir diezgan stresains, savukārt vakaros, strādājot mūzikas skolā, pārņem miers. Tā manā dzīvē veidojas harmonija,” nopietni saka Līga.
Tomēr arī muitā neiztikt bez mūzikas. Uzņemšanas dienā Eiropas Savienībā Līga Grenctālē uz robežas spēlēja vijoli!
Dzīvo šodienai
Par nākotni Līga nedomā. “Citi kaļ nākotnes plānus. Es dzīvoju šodienai. Manā dzīvē viss pats no sevis ir noticis. Kaut kā veicas. Nekad neesmu bijusi pārāk apzinīga!” Līga var aiziet uz eksāmenu pat nemācījusies. “Mūzikā tādā ziņā ir labi — iemācies skaņdarbu un nospēlē. Nav jāvelk biļetes!”
Lai Līga būtu laimīga, viņai vajag tikai karuseļus, saldējumu un pulciņu draugu!
