Ir pavasaris. Vasara drīz smiesies, un tavās lūpās saldas rozes plauks.
Ir pavasaris. Vasara drīz smiesies,
Un tavās lūpās saldas rozes plauks,
Un tava sirds pēc mīlestības tieksies,
Bet ķermenis pēc karstiem glāstiem sauks.
Tvers zaļumballe sakarsušo prātu,
Jauks Līgo naktī tavus matus prieks,
Tu tērēsi vēl dzīvei nesakrāto,
Un diena naktij atdošanos sniegs.
Un atnāks rudens. Sviedru smaržu dzerot,
Aiz arkla domīgs arājs vagā skums,
Un bezmiegā sev iesākusi melot,
Tu čukstēsi — tas bija pārpratums.
Bet toreiz ballē likās viņš par prastu,
Tāds raupjš un lempīgs, un vēl nerunīgs.
Bet toreiz likās — nepelnītu nastu
Grib plecos uzkraut lauķis mazturīgs.
Tad pienāks ziema. Vientulībā aukstā
Vien vilnas zeķes sildot noglāstīs,
Un tikai kāda sastrādāta plauksta
Ar tavām krūtīm sapņos skūpstus mīs.
…Ir pavasaris. Vasara drīz sāksies,
Tev lūpās atkal rožu smarža plauks —
Vai tiešām šogad atkal neienāksies
Un atmatā tev spārni neizaugs?
