Kristīnes Pabērzas dzīvē vakar noslēdzās nozīmīgs posms — viņa svinēja augstskolas izlaidumu. Pati jauniete gan uzskata, ka tas nav liels sasniegums, bet solis uz priekšu gan.
Kristīnes Pabērzas dzīvē vakar noslēdzās nozīmīgs posms — viņa svinēja augstskolas izlaidumu. Pati jauniete gan uzskata, ka tas nav liels sasniegums, bet solis uz priekšu gan. Kristīnei piemīt savāds trauslums, tik neierasts šim skarbajam laikam, un jauniete nebaidās atzīt, ka pasaulē vēl jūtas diezgan nedroša.
Aicināta uz sarunu, Kristīne sākumā samulst — pārāk negaidīta interese par jaunieti, kura vēl neko būtisku nav paveikusi. Kaut neesam pazīstamas, Kristīne neiebilst, ka uzrunāju viņu ar “tu”.
Tuvāk laukiem
— Kāpēc izvēlējies ar pašvaldību darbu saistītu jomu?
— Tā šķita diezgan interesanta specialitāte. Reģionālā attīstība un pārvalde ir visjaunākā Ekonomikas fakultātes programma, kurā mācās diezgan maz jauniešu. Šogad diplomu šajā specialitātē Jelgavā ieguva tikai 15 studentu. Biju izvēlējusies tiesību zinības un pirmajos divos gados mācījos vispārīgos priekšmetus, trešajā un ceturtajā kursā izvēlējos specialitāti, apgūstot ar pašvaldību darbu saistīto — reģionālo attīstību, plānošanu un citas lietas. Tiesību aizstāvības jomā vai par grāmatvedi negribu strādāt. Pagaidām gan ar pašvaldības darbu vienīgā praktiskā saistība bijusi, strādājot praksē pagasta padomē.
— Vai gribētu strādāt savā pagastā?
— Nemācījos ar domu, lai aizbēgtu no laukiem, bet, kamēr vēl ir iespēja, turpināšu studēt maģistrantūrā. Bakalaura izglītībai drīz vairs nebūs lielas vērtības, turklāt, studējot klātienē, man ir laba iespēja tikt budžeta grupā, lai nevajadzētu maksāt par mācībām. Arī līdz šim studēju budžeta grupā. Pēc tam laikam gribētos atgriezties savā pagastā, bet tas atkarīgs no tā, vai te būs darbs. Laiks rādīs, varbūt tomēr meklēšu darbu kādā pilsētā, bet Rīgā noteikti ne.
Nenožēloju savu izvēli studēt Jelgavā, jo Rīga ir liela pilsēta, un tur jaunietim no laukiem grūti pierast. Jelgavā viss ir vienuviet, labi pasniedzēji, par augstskolu nevaru teikt neko sliktu. Arī maģistrantūrā turpināšu studēt turpat, viss jau zināms, līdz ar to arī drošāk.
Uz mērķi ar “taustīšanos”
— Kāda sajūta ir augstskolas izlaiduma priekšvakarā?
— Prieks un reizē arī mazliet žēl, ka vēl viens posms dzīvē beidzies. Galvenais, ka atkal jāizvēlas, ko darīt tālāk — strādāt, mācīties, kas būtu labāk?
— Nevēlies būt patstāvīga un sākt pelnīt?
— Esmu bailīga, pati to apzinos. Man bail riskēt, labāk uz mērķi eju lēnām, “iztaustot” situāciju, tāpēc apbrīnoju tos jauniešus, kuri strādā, pelna un zina, ko grib. Man vēl daudz jāmācās. Ar teorētiskajām zināšanām, ko iegūsti augstskolā, tālu netiksi. Vēl ilgi līdz brīdim, kad varēšu teikt, ka esmu tik gudra, lai varētu iztikt bez citu, arī vecāku, padoma.
— Kas studiju gados bija interesantākais?
— Studijas un eksāmenu sesijas noteikti nebija pats aizraujošākais (iesmejas — aut.), kaut centos būt laba studente. Pat špikot baidījos! Bijām maza un draudzīga grupa, turklāt viena no nedaudzajām, kurā puse studentu bija puiši.
Centība iedzimst no mātes
— Arī pamatskolā biji paklausīga skolniece?
— Laikam. Ne jau tāpēc, ka mana māte ir skolotāja, jo viņa strādāja citā skolā — Vecbebru profesionālajā vidusskolā. Ja māte skolā ikdienā būtu blakus, varbūt būtu bijis citādi, bet es neizjutu ne īpašu attieksmi, ne prasības tikai tāpēc, ka esmu skolotājas meita. Arī mana mamma savulaik bija centīga skolniece, tas drīzāk ir iedzimts.
— Par kādu profesiju sapņoji bērnībā?
— Pēc pamatskolas beigšanas pat lāga nezināju, ko vēlos, tāpēc izlēmu mācīties vidusskolā Skrīveros. Vidusskolas laikā sapņoju kļūt par ārsti, man patika bioloģija. Kāda skolotāja teica, ka viņa labprāt pie manis nāktu kā pie ārstes, jo viešu uzticību un esmu uzcītīga. Mani nobiedēja tas, ka Medicīnas fakultātē būs daudz jāmācās un vēlāk jāuzņemas atbildība par cilvēku dzīvībām.
— Kā, tavuprāt, var iemantot cilvēku uzticību?
— Jāprot klausīties, šī spēja nepieciešama daudzās profesijās un lielā mērā arī manējā. Pašvaldība ir vieta, kur cilvēki bieži atnāk ar savām problēmām, neskaidrībām, lūgt palīdzību.
Viens nav karotājs
— Savā bakalaura darbā tu pētīji Kokneses novada veidošanas perspektīvas. Kāpēc tāda izvēle?
— Kad sāku izstrādāt bakalaura darbu, novadu veidošana bija ļoti aktuāla, turklāt saistīta ar manu specialitāti. Savā darbā salīdzināju visus variantus, ar ko kopā novadu varētu veidot Bebru pašvaldība — būt Kokneses novadā, apvienoties Daugavas labā krasta pašvaldībām, Aizkraukles rajonam vienā novadā vai Bebriem palikt kā patstāvīgai pašvaldībai. Teorētiski pierādīju, ka Bebru pagastam izdevīgāk būt Kokneses novadā, tas pavērtu lielākas attīstības iespējas. Tomēr tas ir tikai mans pieņēmums, kuru augstskolā pārliecinoši izdevās aizstāvēt, tāpēc arī darbs novērtēts ar deviņām ballēm. Par novadu veidošanu var vēl daudz runāt un diskutēt, pierādot arī citu taisnību. Cilvēki diemžēl nemaz tik ļoti nealkst apvienoties.
— Ja būtu tāda iespēja, ko Bebros gribētu mainīt?
— Beidzot skolu, lielākā daļa jauniešu dodas projām uz pilsētām un savā pagastā vairs neatgriežas. Rakstot prakses pārskatu, pētīju, cik cilvēku pēdējo gadu laikā mainījuši dzīvesvietu un Bebros vairs nedzīvo. Ļoti daudz! Ne tikai jaunieši, bet arī vecāki ļaudis atrod darbu citur un dodas prom. Arī mani bijušie klasesbiedri lielākoties strādā vai mācās Rīgā vai kaut kur citur. Negribas, lai iedzīvotāji no šejienes aizbrauc, nesaskatot nākotnes iespējas.
— Kā, tavuprāt, cilvēkus varētu noturēt laukos?
— Viens cilvēks ne ar kādām metodēm to nevar mainīt, visiem jābūt ieinteresētiem. Pašiem jāsaprot — ja vismaz kaut ko cenšas darīt, noteikti būs labāk.
Jaunībā sevi var veltīt darbam
— Kādu iedomājies savu nākotni?
— Pārāk tālu plānot nedrīkst, nevar zināt, kas notiks. Gribētu dabūt labu darbu, darīt to, kas pašai patīk. Ja ir darbs, kurš sagādā prieku, tas jau ir daudz. Tad, kad ir ģimene, tai tomēr jābūt svarīgākajai katra cilvēka dzīvē, taču jauns cilvēks sevi pilnībā var veltīt darbam.
Par ģimeni un bērniem domāt vēl pāragri, vispirms jāieliek pamati stabilai dzīvei, tad varēs domāt par prieku sirdij. Manuprāt, labākais laiks ģimenes veidošanai ir no 25 līdz 30 gadu vecumam. Tad cilvēkam jau ir dzīves pieredze, gudrība.
Svētki trijām māsām
— Vecākā māsa — kā tas ir?
— Ieklausoties arī paziņu un draugu stāstītajā, esmu secinājusi, ka ģimenē parasti iniciatīvu uzņemas vidējā māsa. Viņas ir enerģiskākas, arī manējā. Esmu mierīgāka, mani biežāk vajag pabikstīt. Zane studē komunikāciju zinātnes Latvijas Universitātē, viņa būs žurnāliste.
Man ir ļoti foršas māsas, mēs ļoti labi saprotamies. Kādreiz man gribējās vecāku brāli, bet tagad priecājos, ka man ir tik jaukas māsas. Jaunākā Ginta nupat beidza Bebru pamatskolu, viņa mācīsies Ogres ģimnāzijā.
— Vecāki jūs, trīs meitas, stingri audzināja?
— Tā varētu teikt, pie darba un kārtības radināja. Mēs cenšamies būt paklausīgas, kaut agrāk savā starpā bieži strīdējāmies. Tagad tiekamies retāk, nu tikšanās reizes visām ir kā svētki, tāpēc strīdiem laika nav.
Mūziku atņemt nevar
— Viens no taviem vaļaspriekiem ir dziedāšana. Vai iesaisties arī kādā pašdarbības kolektīvā?
— Pamatskolā un vidusskolā dziedāju ansamblī un korī, arī uz Dziesmu svētkiem braucām. Divus gadus dziedāju augstskolas korī, bet vēlāk lielās slodzes dēļ dziedāšanai vairs neatlika laika. Tas gan nav attaisnojums, jo daļēji vainīgs arī pašas slinkums.
Esmu beigusi arī Kokneses mūzikas skolas klavierklasi, tur iegūtais noderēja, dziedot korī. Tagad gan mājās klavieres tikpat kā nespēlēju, tomēr jebkura nodarbe, kurā vari sevi pilnveidot, dzīvē noder. Garīgo cilvēkam neviens nevar atņemt. Arī abas māsas mācījās mūzikas skolā, vidējā apguva kokles spēli, jaunākā klavierspēli, taču viņa mūzikas skolu nepabeidza.
Grūtākais — nesāpināt citus
— Vai ir kāds, kura viedokli tu īpaši respektē?
— Allaž ieklausos mammas viedoklī, jo viņa ir ļoti gudra. Varbūt tas skan bērnišķīgi, bet tā tas ir! Viņa ir stingra un pedagoģiski audzina arī savus bērnus. Māte noteikti ģimenē ir stingrākā, galavārds izšķirošos brīžos pieder viņai.
Augstskolā iepazinu ļoti daudzus zinošus un interesantus cilvēkus, kuriem ir ko dot citiem. Īpaša favorīta, kuram akli uzticētos, man tomēr nav.
— Tev nekad nav nācies vilties cilvēkos?
— Tā īsti nē. Mani cilvēkos visvairāk mulsina tādas rakstura īpašības kā otra aprunāšana un tas, ka uz izvēlēto mērķi iet, neko neņemot vērā. Taču man laikam pareizie cilvēki vienmēr ceļā gadījušies. Reizēm varbūt pašai gadījies kādam nodarīt pāri, kaut gan man ir svarīgi, lai citiem manis dēļ nerastos problēmas. Mūžu nevar nodzīvot, lai būtu visiem labs, tad jānodod sevi. Svarīgi, lai pašam būtu savs viedoklis, bet tajā pašā laikā nesāpinātu citus — tas dzīvē ir pats grūtākais. Tāpēc es reizēm labāk klusēju, jo daudz runājot var visādas muļķības sarunāt.
— Tas gan izklausās neraksturīgi Lauvas zīmē dzimušam cilvēkam!
— Būtībā neesmu Lauva, jo neatbilstu šīs horoskopa zīmes raksturojumam. Noteikti neesmu valdonīga, arī enerģiska ne.
Kaudze naudas nepalīdzēs
— Ko novēlētu jauniešiem, kuri šovasar absolvē skolu?
— Izraudzīties profesiju, kura patiešām patīk. Pēc pieredzes zinu, ka otru pamācīt ir viegli, bet izdarīt — grūti. Izvēlieties nevis studēt populārā augstskolā vai jomā, kurā daudz maksā, bet gan apgūstiet profesiju, kurā patiešām gribas strādāt. Jaunieši lielākoties domā, lai darbs būtu prestižs, lai par to maksātu kaudzi naudas un varētu labi dzīvot, tomēr nevajag aizmirst, ka tā ir izvēle ilgam laikam, varbūt pat visam mūžam. Diez vai ilgi varēs veikt darbu, kurš pašam nepatīk.
— Tava izvēle ir pareizā?
— Pašlaik šķiet, ka nav ne vainas, bet varbūt tikai tik ilgi, kamēr neesmu sākusi strādāt. Reizēm gan aizdomājos (smejas — aut.) — varbūt tomēr vajadzēja mācīties par ārsti?
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Kristīne Pabērza.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1982. gada 20. augusts, Bebru pagasts.
NODARBOŠANĀS: studente.
IZGLĪTĪBA: augstākā — šonedēļ absolvēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultāti, iegūstot bakalaura grādu reģionālās attīstības un pārvaldes specialitātē.
ĢIMENE: māte Ilze ir skolotāja, tēvs Artūrs — mehanizators, māsas Zane (19) un Ginta (15).
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
VAĻASPRIEKS: dziedāšana, grāmatu lasīšana.
