17. jūnijs — Latvijas Republikas okupācijas diena. Gandrīz feļetons. Labs ciemiņš tas, kas laikā nāk un laikā arī aiziet māk. Diemžēl uz mūsu valsts “ciemiņiem” to attiecināt nevar.
17. jūnijs — Latvijas Republikas okupācijas diena
Gandrīz feļetons
Labs ciemiņš tas, kas laikā nāk un laikā arī aiziet māk. Diemžēl uz mūsu valsts “ciemiņiem” to attiecināt nevar. Bet tomēr reiz vajadzēs to saprast un ņemt vērā, jo nevar mūžīgi melot. Pamazām šiem “ciemiņiem” sāk mosties sirdsapziņa, jo Dievs, radīdams cilvēku, to katram paredzējis.
Ivans Zamukriškins, viens no migrantiem jeb civilokupantiem Latvijā, naktīs bieži svīst baiļu sviedrus, kad sirdsapziņa atgādina, ka laiks posties mājās uz savu etnisko dzimteni (matušku), kur katrs indivīds ir pilntiesīgs pilsonis ar jo plašām cilvēktiesībām, kur visi ir augstākās šķiras cilvēki…
Un kādā tumšā naktī Ivans redz, ka ir nomiris un pa liela nokaltuša koka zariem kāpj debesīs. Kāpiens ir ļoti mokošs, sausie zari bieži lūst zem Ivana kirzas zābakiem, bet viņš tikai kāpj, kāpj, kāpj…
Beidzot viņš pietuvojas debesu lūkai, kas ir cieši aizvērta. Ivans sākumā tā bailīgi pieklauvē, bet, kad neviens neatbild, novelk kreisajai kājai kirzas zābaku, sāk ar to zvetēt pa debesu lūku un kliegt, lai laiž iekšā. Viņš tikpat kā nejūt blakus guļošās Matrjonas Panteļejevnas dunku sānos un turpina ālēties pie aizvērtās debesu lūkas. Pēc brīža viņš sadzird apbrīnojami melodisku un tanī pašā laikā stingru un noteiktu balsi:
— Kas tur tik mežonīgi dauzās pie nokaltuša koka vārtiem?
— Es tas esmu, Ivans Zamukriškins no fašistu apsēstās Latvijas…
— Tu man uzdrošinies melot, necienīgais nelga, es labāk zinu, kas apsēdis Latviju un nabaga izmocīto latviešu tautu, tie esat jūs, lielkrievu šovinisti, kam jau sen būtu laiks atgriezties savā etniskajā dzimtenē, iepriekš atvainojoties latviešiem par sagādātajām pārestībām.
— Vai, cienīgais tēvocīt, tu tikai neturi ļaunu prātu uz mani, es jau neko, es tikai pildīju partijas direktīvas un dažas latviešu ģimenes sēdināju tajos lopu vagonos, lai garie ešeloni aizdunētu austrumu virzienā.
— Un ko tu šeit gribi darīt, nelietīgo Ivan?
— Nu ko tad te var darīt? Es, vecīt, gribētu redzēt to komunisma paradīzi, kuru ceļot es dabūju bruku, bet tā arī to gaišo ēku neuzcēlām. Varbūt tā ir tavā pārziņā?
— Īstā komunisma paradīze ir ellē, un tās pārzinis ir Belcebuls, ja gribi, es varu tevi turp nogādāt.
— Nē, nē, uz elli gan es negribētu, jo man ir cilvēktiesības, tāpat es negribu braukt uz Krieviju, jo mani sābri raksta, cik traka tur elle, savējos šauj, sit un mušī nost, met bumbas virsū un saka, ka tie esot pīrāgi…
— Labi, Ivan, kāp zemē un dzīvo godīgi, izlūdzies latviešiem atļauju pagaidu padzīvošanai.
