Šodien Portugālē sākas 12. Eiropas čempionāts futbolā. Pirmo reizi tik prestižā turnīrā ar pasaules meistariem cīnīsies Latvijas izlase.
Šodien Portugālē sākas 12. Eiropas čempionāts futbolā. Pirmo reizi tik prestižā turnīrā ar pasaules meistariem cīnīsies Latvijas izlase. Mūsu komandas fantastiskais sasniegums mudina ielūkoties šīs sporta spēles vēsturē.
Futbola pirmsākumi
Pirmās ziņas par futbolam līdzīgu spēli ir ļoti senas. Kāda leģenda vēsta, ka ķīniešu imperators jau 2500. gadā pirms Kristus dzimšanas spēlējis bumbu. “Spēle ar bumbu” bija pazīstama arī senajā Grieķijā un Romā. “Londonas vēsturē” 1175. gadā aprakstīta šāda sportiska nodarbība, savukārt itāļi futbolu piemin 1480. gadā. Tomēr par pirmo oficiālo futbola spēli uzskata 1793. gadā notikušo sacensību starp Šēfildas un Nortonas pilsētu komandām Anglijā.
Savu otro atdzimšanu futbols piedzīvoja Anglijā ap 19. gs. vidu, kad tas pilnībā atdalījās no regbija. Šajā laikā Anglijā dibinājās futbola klubi, un 1863. gada 26. novembrī izveidoja Anglijas futbola asociāciju. Tā apstiprināja pirmos spēles noteikumus, un sacensības varēja sākties. Lai cīņu padarītu interesantāku, tai nedrīkstēja pietrūkt motivācijas. Un drīz to atrada.
Senākā sporta trofeja
1871. gada 20. jūlijā septiņi Viktorijas džentlmeņi sapulcējās kādā Londonas kantorī. Tas bija laiks, kad risinājās asiņainais franču—prūšu karš un Parīze bija nonākusi aplenkumā. Vecajā kontinentā tā bija nopietnākā sadursme pēc Napoleona laikiem.
Tomēr karš šo vīru sarunās bija otršķirīgs notikums. Izteikuši savas domas par dienas jaunumiem, vīri pārgāja pie galvenā apspriežamā temata — futbola. Šajā dienā ar mistera Elkoka palīdzību nodibināja Anglijas futbola asociācijas ceļojošo kausu. Vecāko šāda veida sporta trofeju pasaulē.
Izplata angļu jūrnieki
Anglija bija uz futbola viļņa. Kausa izcīņa un valsts sacīkstes notika pilnā sparā. Pilsētu pļavās pulcējās jaunie sportotgribētāji. Futbolu spēlēja liels un mazs. Kad varenā Lielbritānijas flote kuģoja uz tālām zemēm, jūrniekiem noteikti līdzi bija futbola bumba. Tā jauno sporta spēli iepazina angļu kolonijās un Dienvidamerikā. Arī Austrālijā un dažviet Eiropā, tostarp Latvijā, angļi ieviesa jauno spēli. Futbola izrāde veidojās par interesantu un vīrišķīgu spēkošanos, tā kļuva par lielo vīru spēli.
Futbolisti bija cienījami vīri. Viņi bija pirmie profesionāļi sporta pasaulē, un jau 19. gs. beigās ar savu spēli piesaistīja tūkstošiem skatītāju. Šīs sporta spēles izplatība pasaulē bija tik strauja, ka jau 1904. gadā dibināja Starptautisko futbola federāciju. Tās pārziņā bija olimpiskie turnīri, kuri sākumā bija vienīgie starpvalstu līmenī.
Lai gan Latvijā futbolu sāka spēlēt jau 20. gadsimta sākumā un pirmie jaunā sportaveida entuziasti bija Rīgā dzīvojošie angļi, tomēr olimpiādē mūsu valsts izlase pirmo un pēdējo reizi piedalījās 1924. gadā. Trīs brāļi Bārdas, kuri veidoja komandas kodolu, nespēja palīdzēt Latvijas izlasei, un tā cieta smagu zaudējumu cīņā pret Franciju ar rezultātu 0:7.
Baltais zirgs laukumā
1922. gadā Anglijas kausa izcīņas finālam bija jānotiek jaunuzceltajā “Wembley” stadionā. 125 tūkstošiem domātās stadiona tribīnes nespēja uzņemt visus skatītājus. Tāpēc, nokļūstot stadionā, viņi sāka izvietoties tieši futbola laukumā. Spēle draudēja izjukt, jo jebkurā brīdī varēja sākties milzīga drūzmēšanās.
Šajā kritiskajā momentā situāciju glāba konstebls Skorijs ar savu balto zirgu Billiju. Nokļuvis laukuma brīvajā daļā, policists zirgā soļoja pa apli, un stundas laikā cilvēki atvirzījās aiz futbola laukuma robežām. Brīnums bija noticis, un spēle varēja sākties.
Pirmais pasaules čempionāts
Ar olimpiskajiem futbola turnīriem bija par maz, un FIFA nolēma 1930. gadā Urugvajā sarīkot pasaules čempionātu. Eiropieši bija kūtri jaunā sporta pasākuma atbalstītāji. Lai pirmās šāda veida sacīkstes nepārvērstos par kārtējo Dienvidamerikas čempionātu, milzīgi pūlējās Futbola federācijas prezidents Žils Rimē. Tvaikonī “Conta Verde”, kurš devās uz Ameriku, viņam izdevās ietilpināt četras Eiropas valstu komandas. Tās sāka ceļu pretim visvērtīgākajai futbola balvai pasaulē — FIFA prezidenta Žila Rimē kausam jeb tautā vienkārši dēvētajai “Zelta dievietei”.
Divas nedēļas ilgais ceļojums nepārvērtās par garlaicīgu pasākumu, jo kopā ar futbolistiem ceļoja slavenais krievu dziedātājs F. Šaļapins. Rīta treniņi uz kuģa klāja, iespējams, paaugstināja sportistu meistarību, jo eiropieši visumā nospēlēja labi un nekļuva par “ūdens pienesējiem” Amerikas komandām. Pirmais pasaules čempionāts Urugvajā bija unikāls arī ar to, ka grandiozo “Centario” stadionu 100 tūkstoš skatītāju vietām uzcēla par tautas saziedotu naudu 300 dienās!
Latvija savukārt visai sekmīgi cīnījās par iekļūšanu 1938. gada finālturnīrā. Tikai pēdējā izšķirošajā mačā mūsējie zaudēja Austrijai. Reāla iespēja braukt uz finālturnīru Latvijai radās neilgi pirms čempionāta sākuma, kad Vācija aneksēja Austriju. Taču FIFA neuzaicināja Latviju, un Austrijas vieta čempionātā palika tukša.
Brazīlija sērās
1950. gadā pasaules čempionāts notika Brazīlijā. Mājiniekiem paredzēja pārliecinošu uzvaru. Līdz finālspēlei viņiem veicās lieliski. 200 tūkstošu skatītāju “Maracana” tribīnes gaidīja Brazīlijas uzvaru izšķirošajā mačā pret Urugvaju, tomēr spēles galotnē urugvajieši izcīnīja negaidītu uzvaru. Spēlei beidzoties, milzīgajā arēnā valdīja neparasts klusums. Publika bija kļuvusi mēma aiz pārsteiguma par savu mīluļu zaudējumu. Futbolisti pameta laukumu nokārtām galvām un asarām acīs. Raudāja viņi, un drīz raudāja arī milzīgajās tribīnēs. Raudāja visa Brazīlija. Valstī izsludināja triju dienu sēras.
Pele, vēlāko gadu spožākā futbola zvaigzne, klausījās šīs spēles radioreportāžu un zvērēja atriebties Urugvajai par sāpīgo zaudējumu. Tāda iespēja viņam radās pēc 20 gadiem, un viņš to lieliski izmantoja. 1970. gadā ceļā uz kārtējo čempionu titulu brazīļi pārspēja savus senos pāridarītājus, bet leģendārais Pele kļuva par trīskārtēju pasaules čempionu. Tādu panākumu vēl joprojām nav izdevies sasniegt nevienam futbolistam. Bet brazīļi mūžīgā īpašumā ieguva “Zelta dievieti”. Ieguva, bet nenosargāja savu nacionālo dārgumu.
Zelta dieviete vecā zābakā
Pasaulē dārgākās futbola balvas liktenis bijis ļoti neparasts. Šo 1800 gramu smago, no tīra zelta veidoto statuju arī bez futbolistiem daudzi kāroja iegūt savā īpašumā. Otrā pasaules kara laikā to savās mājās glabāja Itālijas futbola federācijas vadītājs Barasi. Nacisti vairākkārt pārmeklēja viņa dzīvesvietu, taču atrast vērtīgo balvu viņiem tā arī neizdevās. Barasi “Zelta dievieti” slēpa, liekas, visnepiemērotākajā vietā — zem gultas vecā zābakā.
Ko nepaveica fašisti, to 1966. gadā izdarīja zaglis laikā, kad kauss glabājās Anglijā. Futbola dzimtenes godu glāba nevis Skotlendjards, bet gan suns Piklss. Viņš “dievieti” izkārpīja dārzā blakus aizdomās turētā mājai.
Trešais slavenās statujas tīkotāju mēģinājums 1985. gadā izrādījās liktenīgs. Divi bruņoti zagļi trijās stundās atvēra tērauda skapi ar ložu necauršaujamiem stikliem Brazīlijas futbola federācijas mītnē un nozaga masīvo zelta statuju. Tas bija spļāviens brazīļu dvēselē, un diez vai smagāku apvainojumu viņiem vairs iespējams sagādāt. Noziedzniekus noķēra, bet “Zelta dievieti” neatrada. Lēš, ka tā izkusa tīģelī. Brazīļiem par leģendāro futbola trofeju palika tikai atmiņas un vērtīgās balvas kopija.
Ulmanis un viņa aizsargi
Pēc kara Latvijā populāra un mīlēta bija komanda “Daugava”. Apspēlējot labākās Padomju Savienības futbola vienības, neatkārtojamus prieka mirkļus tā dāvāja saviem līdzjutējiem grūtajos pēckara gados. Sešdesmito gadu “Daugavā” neapturams un ļoti rezultatīvs bija uzbrucējs Gunārs Ulmanis. Viņš daudziem atgādināja 20 neatkarīgā valstī nodzīvotos gadus. 1967. gada notikumu aculiecinieki atzīst — kad futbola spēļu laikā “Daugavas” stadionā dega lāpas un līdzjutēji skandēja: “Lai dzīvo Ulmanis un viņa aizsargi!”, viņi pārdzīvojuši mirkļus, kuru dēļ vērts dzīvot.
Futbola karš
Intriģējošie futbola mači skatītāju vidū bieži vien izraisa emociju eksplozijas, incidentus tribīnēs un fanu gājienus ielās. Taču šīs spēļu kaislības ir nieks, salīdzinot ar to, kas futbola dēļ 1969. gadā izcēlās Centrālamerikā. Toreiz Salvadoras un Hondurasas izlašu spēle beidzās ar Salvadoras līdzjutēju ņirgāšanos par Hondurasas valsts himnu un karogu. Aizvainotie hondurasieši atriebjoties sarīkoja grautiņu savā valstī un izraidīja no tās tur dzīvojošos salvadoriešus. Bija vairāki simti upuru. Pēc šiem notikumiem pārtrauca diplomātiskās attiecības, un starp abām valstīm sākās karadarbība. Saspīlējumu uz šo valstu robežas izdevās noregulēt tikai pēc 11 gadiem.
Franču monēta glābj itāļus
Francūzis Anrī Delone jau 1927. gadā ierosināja sarīkot futbola sacensības starp Eiropas valstu komandām. Viņa priekšlikums atbalstu neguva. Taču liktenim labpatika, ka tieši viņa dēlam Pjēram — Francijas futbola federācijas ģenerālsekretāram — pēc 30 gadiem izdevās pārliecināt UEFA, lai viņa tēva ideju atbalstītu. Likumsakarīgi, ka pirmā Eiropas čempionāta finālturnīru 1960. gadā uzticēja sarīkot francūžiem. Taču citādi kā par drāmu Parīzē šo turnīru nevar nosaukt, jo mājinieki, pamanoties trijās minūtēs ielaist trīs vārtus, zaudēja praktiski uzvarētu spēli.
Nervus kutinošs ceļš uz Eiropas čempionu titulu bija itāļiem 1968. gadā. Rets gadījums tik augsta ranga sacīkstēs notika pusfinālā. Kad spēle starp Itālijas un PSRS izlasēm beidzās neizšķirti, uzvarētāju noteica lozējot. Komandu kapteiņi un tiesnesis ģērbtuvē ar monētas palīdzību noskaidroja, ka finālā iekļūst itāļi. Līdzīgi gadījumi tik augsta ranga sacensībās vairs nav atkārtojušies. Tagad šādās situācijās visu izšķir 11 metru sodasitiens — visdramatiskākais moments futbolā.
No slavas virsotnēm līdz kukurūzas šņabim
Atbildīgie turnīri ar dramatiskajām spēlēm, daudzie pārbraucieni un ļoti piesātinātais spēļu kalendārs prasa no futbolistiem lielu fizisko un psiholoģisko slodzi. Ne visi to spēj izturēt, un pat slavenības salūst. Vācu futbola zvaigzne Gerds Millers, pabeidzis aktīvās sporta gaitas, atzinās, ka stresa mazināšanai pirms lidojumiem lietojis alkoholu.
Alkohols un likumpārkāpumi pazudināja talantīgo Džordžu Bestu. Zināmas arī Djego Maradonas problēmas ar narkotikām. Taču visbēdīgākais ir divkārtējā pasaules čempiona Garinčas liktenis. Pēc spožās sporta karjeras brazīļu futbolists nonāca pilnīgā trūkumā un alkohola atkarībā. Mūža nogalē līdzekļi viņam atļāva iegādāties vien lēto kukurūzas degvīnu. Nonācis “zaļā pūķa” varā, viņš nomira 52 gadu vecumā.
Biežie pārlidojumi no spēles uz spēli pakļauj futbolistus papildus riskam. Viņi biežāk par citiem nonāk kritiskās situācijās. Smagā aviokatastrofā 1958. gadā cieta slavenā “Manchester United” komanda. 70. gados nositās visa Peru izlase un Taškentas “Pahtakor” no bijušās PSRS. Arī tāda ir šī varenā spēle, kura nereti prasa upurus.
***
Finansiālā ziņā lieliski nodrošinātais turnīrs Portugālē būs spraigs un aizraujošs. Dažu spēļu rezultāti noteikti ietekmēs cilvēku garastāvokli, dažviet pat nācijas pašsajūtu un arī darba ražīgumu. Nepaies ilgs laiks, un mēs uzzināsim jauno kontinenta čempionu. Futbola speciālisti Latvijas izredzes šajā turnīrā augstu nevērtē, bet tas mums neliedz cerēt, ka Aleksandra Starkova frizūra drīzumā var mainīties.
(Rakstā izmantota informācija no vairāku gadagājumu futbola kalendāriem un žurnāliem, futbola enciklopēdija, interneta informācija un cita ar futbolu saistīta literatūra.
Arvīds Kviesis Neretā
