Aizkrauklietis Pēteris Vaivads daudziem pazīstams kā ilggadējs milicijas, pēc tam policijas darbinieks.
Aizkrauklietis Pēteris Vaivads daudziem pazīstams kā ilggadējs milicijas, pēc tam policijas darbinieks. Nu jau otro gadu viņš ir pensionārs, tomēr saistību ar drošības struktūrām nav zaudējis — Pēteris Vaivads darbojas apsardzes firmā “Pentano”.
Milicijā vajadzīgs partijnieks
— Kā kļuvāt par milici? Vai tas bija jūsu bērnības sapnis?
— Nepavisam. Plānoju strādāt ceļu būvē, 1966. gadā Rīgas celtniecības tehnikumā beidzu Autoceļu un tiltu būves nodaļu un līdz dienestam strādāju savā specialitātē. Neilgi, jo drīz mani iesauca armijā. Dienēju robežsardzē Valsts drošības komitejas pakļautības karaspēkā uz PSRS — Ķīnas robežas. Bija diezgan smags dienests, tobrīd uz robežas sākās nemieri, ķīnieši solīja iebrukt PSRS un mūs iznīcināt. Tādēļ diezgan labi apguvu karavīra iemaņas, tomēr par militāro karjeru nedomāju. Kad 1969. gada sākumā atgriezos no dienesta, strādāju Kokneses ceļu daļā.
— Tomēr milicijā, vēlāk policijā, aizvadīti vairāki gadu desmiti.
— Nekad nedomāju par uzplečiem, taču 1970. gada vasarā pie manis ieradās toreizējais “zampoļits”, latviski — atbildīgais par politisko audzināšanu, Reinbergs un teica, ka autoinspekcijā nav neviena komunista. Partijas komitejā izskatīts 11 kandidātu, izvēlējušies mani, jo esmu bijušais robežsargs, arī partijnieks. Ilgi domāju, līdz piekritu pāriet darbā autoinspekcijā. Reidā ar mākslīgo apsēklotāju
— Kāds bija septiņdesmito gadu autoinspektora darbs?
— Visā Stučkas rajonā bijām tikai trīs autoinspektori, bet varu teikt, ka mūs tolaik biežāk redzēja uz šosejas nekā tagad ceļu policistus, kuru ir pulka vairāk. Darbojās arī brīvprātīgie kārtības sargi. Tehniskais nodrošinājums gan bija ļoti slikts, pat nebija ar ko braukt patrulēt. Pirmais braucamais, ko saņēmu, bija motocikls “emka”. Nekāda labā braukšana ar smago moci nebija, arī aizturētais reiz no kulbas izlēca un muka projām. Tādēļ meklējām citas iespējas — dabūjām no tagadējā Aizkraukles rajona autotransporta uzņēmuma vecu sanitāro auto, kuru paši kārtības sargi bija izremontējuši. Pāris gadu braucu ar to, tad izremontēju norakstītu GAZ kravas automašīnu. Tā nokalpoja ilgi.
— Kā šādos apstākļos spējāt pildīt pienākumus?
— Ko citu darīsi, jāstrādā, kā var. Patruļās un reidos braucām arī ar citiem dienestiem. Bieži devos līdzi Lielvārdes mākslīgās apsēklošanas stacijas speciālistam, kurš brauca pa visu Stučkas rajonu. Viņš veda uz kolhoziem kannas, es līdzi pārkāpējus ķert. Drīz vien no mākslīgās apsēklošanas auto baidījās kā no uguns, jo nevarēja zināt, kurā brīdī no tās izlec inspektors.
— Par ko braucējus sodījāt?
— Pārbaudījām, vai valsts automašīnas neizmanto privātām vajadzībām, kas bija aizliegts. Vai nav dzēruši. Vēl tagad ir cilvēki, kuri satiek mani uz ielas un saka: “Atceries, kā mani tajā tālajā gadā pie kalna noturēji?”.
Par sevi dzird anekdotes
— Bijāt bargs autoinspektors?
— Domāju, ka nebiju bargs, lai gan dzirdēju par sevi stāstām visādi. Klīda pat anekdote, ka Vaivads savam tēvam autovadītāja apliecību atņēmis. Nu kādu apliecību, viņam tādas vispār nebija! Vai, piemēram, tāds gadījums: no Rīgas mājās jātiek, nostopēju tālbraucēju no Krievijas. Braucam, pļāpājam, te viņš saka: “Ja izbraukšu Stučkas rajonu un mani inspektors neapturēs, varēšu priecāties, ka esmu laimes krekliņā dzimis.” Es neizpratnē: “Kādēļ?”. Un tad viņš stāsta, ka Stučkā esot bargs inspektors Vaivads, no kura visi baidās. Esot gan stingrs, tomēr taisnīgs. Uztvēru to kā lielāko komplimentu. Vispār pret vadītājiem centos izturēties iecietīgi, saprotoši. Tolaik sods bija robs autovadītāja apliecībā, un vēlāk apliecību atņēma. Vienmēr padomāju, vai tāds būs pareizais risinājums, varbūt cilvēkam vienīgo maizes darbu atņemu. Bieži iztiku tikai ar aizrādījumu. Toties pret dzērājiem biju ļoti nesaudzīgs. Ja man tādi gadījās, sods bija neizbēgams. — Šodien ceļu policistiem nereti pārmet, ka valda “blats” — ne visus par pārkāpumiem soda. Vai arī padomju laikā kādus pārkāpējus “nemanījāt”?
— Ja brauca partijas vadoņi, bija jāizliekas, ka viņus neredzi. Rokas par īsām, lai tādus apturētu un sodītu, viņiem viss bija ļauts, pat braukt reibumā. Bija pat speciālas zīmes automašīnu logos, kuras nozīmēja, ka apturēt nedrīkst.
Vainīgais uz moku rata
— Vai darbā gadījās neparasti notikumi, kuriozi?
— Kā nu bez tiem! Atminos, reiz agrā pavasarī dežurēju pie “Klidziņas”. Tur bija uzsalis, bet braucēji traucas kā vasarā. Te kāds kravas ZIL vadītājs, par vēlu ledu pamanījis, strauji bremzē, tad auto paceļas uz diviem riteņiem sāniski, iegriežas stāvvietā, uz diviem riteņiem izbrauc tai cauri, atpakaļ uz ceļa un mierīgi stūrē tālāk. No tādiem meistarstiķiem mute vaļā palika.
Reiz izsaukums uz avāriju Rīteros. Aizbraucu, skatos: stāv “ziliņš” bez spārna, bet blakus liels ritenis un uz tā cilvēks tā dīvaini guļ. Domāju, pagalam, bet nē — kustas un kaut ko murmulē. Izrādās, avārijā saskrējās traktors ar automašīnu. Triecienā traktoram nolūza ritenis, bet traktorists piedzēries tālāk aizbrauca ar trijiem. Citi vadītāji viņu noķēra un piesēja nolauztajam ritenim kā moku ratam. Lai neaizmūk, kamēr milicija atbrauc.
— Cik ilgi nostrādājāt autoinspekcijā?
— Desmit gadu, uzdienējot līdz virsleitnantam. Pa šo laiku inspekcija attīstījās, saņēma pirmās automašīnas, radās arvien vairāk darbinieku. Varbūt strādātu vēl ilgāk, bet 1980. gada pavasarī mani izsauca Arnolds Tutāns, viņš pēc Reinberga bija atbildīgais par politisko audzināšanu. Jau nobijos, ka no manis grib tikt vaļā, bet pārsteigums bija liels: man piedāvāja kļūt par milicijas apsardzes dienesta vadītāju Stučkā. Saprašanas šajā jomā nekādas, bet piedāvājums vilinošs. Arī dienesta pakāpi solīja augstāku, līdz ar to alga lielāka.
Skolu beidz izcili
— Apsardzes dienestu Stučkā veidojāt no jauna?
— Jā, iepriekš tāda nebija. Iedeva telpas, apsardzes pulti un dažus dzērājus miličus objektu apsardzei. 1. jūlijā nodaļa sāka strādāt. Pamazām pilveidojāmies, bija pat vairāki simti darbinieku, strādājām visā Stučkas rajonā.
— Vai jūs par milici nekur nemācījāties?
— 1982. gadā iestājos Minskas augstākās milicijas skolas Rīgas nodaļā. Mācības bija krievu valodā, tomēr skolu beidzu ar izcilību. Mācījos centīgi, no lasīšanas pie brillēm tiku.
— Tādu izglītību padomju varas gados noteikti augstu vērtēja.
— Jā, lai gan mācībās bija arī daudz lieka, kompartijas ideoloģiju mums “potēja” vairāk nekā mācīja noderīgas lietas. Mani tas diez ko neinteresēja, to “saulaino tāli” nekad nopietni neuztvēru. Kādēļ stājos partijā? Lai dzīvē varētu ko mainīt, uzlabot. Tajā laikā, ja gribēji ko sasniegt, vajadzēja darboties kompartijā. Tas, ka biju dienējis robežsardzē un iestājos kompartijā, veicināja manu ceļu uz miliciju. Turklāt pašam to iepriekš neplānojot.
Pārmaiņu laikā jādomā pašam
— Latvijai atgūstot neatkarību un mainoties valsts varai, jūs joprojām palikāt iekšlietu struktūrā. Kā pārmaiņu laikā izdevās nezaudēt darbu?
— Esmu pārdzīvojis kādus sešus priekšniekus un varas maiņu, bet vienmēr saglabājis vēsu prātu, domājis ar savu galvu. Janvāra asiņaino notikumu laikā valdīja liels sajukums, daudzi nezināja, ko iesākt. Arī apsardzē skatījāmies viens uz otru: ko darīt? Man, priekšniekam, bija jāsaka, kā tālāk strādāsim. Bet es jau arī neesmu nekāds ģēnijs, tomēr teicu puišiem, ka mums jāsargā objekti. Tas bija laiks, kad daudzi zem galda slēpās, nogaidot, kas būs. Pēc tam dižojās kā nacionālie varoņi. Kad sākās augusta pučs, mums jau bija koordinēta darbība: ieročus paņēmām uz mājām, lai pie tiem netiek OMON. Bija arī sarunāts, kurš no kura loga šaus, ja būs uzbrukums. Par laimi, pučs pagāja mierīgi.
— Kāda pārliecība jūs tobrīd vadīja?
— Bijām emociju pārpilni, lielā neziņā un apjukumā. Kurai varai klausīt, kam pakļauties? Vadījāmies pēc savām izjūtām, pēc pārliecības. Protams, bija miliči, kuri dienestu uzreiz atstāja, uzskatot, ka jaunajai varai nekalpos. Saviem puišiem es teicu tikai vienu — “mēs esam domāti cilvēkiem, viņi mums uzticas, nevaram šo ticību sagraut”.
— Vai šautu, ja jums tiešām uzbruktu?
— Sacensībās esmu izšāvis tūkstošiem patronu, bet ne reizi neesmu pagriezis stobru pret cilvēku. Tolaik gan biju apņēmības pilns cīnīties, ja vajadzēs. Labi, ka nevajadzēja.
Pensionārs nespēj dīkā dzīvot
— Kāda bija jūsu karjera brīvvalsts laikā?
— 1992. gadā apsardzē sākās pārmaiņas, ekonomisku problēmu dēļ objektu kļuva mazāk, apsardzes darbinieku arī. Tobrīd rajona policiju sadalīja piecos iecirkņos, un man piedāvāja kļūt par Daugavas labā krasta iecirkņa priekšnieku. Labprāt piekritu, gribēju sevi parādīt. Vēlāk kļuvu par pārvaldes priekšnieka vietnieku saimnieciskajā darbā, līdz 2002. gada 29. decembrī devos pensijā. Pēc likuma policijā drīkst strādāt tikai līdz 50 gadu vecumam. Man tad jau bija 55.
— Devāties pelnītā atpūtā?
— Nē, es dīkā dzīvot nespēju. Uzreiz atradu darbu, nu esmu apsardzes firmas “Pentano” Aizkraukles nodaļas dienesta vadītājs. Mana pieredze apsardzes darbā un policijā lieti noder arī šodien. Vienīgi tehniskajā jomā daudz kas mainījies. Padomju laikā viss darbojās ar vadiem, tagad bezvadu sistēmas, videoiekārtas. Pat nozagtu automašīnu varam atrast no satelīta, ja braucamajā iepriekš iemontēts speciāls raidītājs. Tehniskais progress ir jūtams. Arī pakalpojumus apsardzes firma sniedz daudz plašākus, nekā kādreiz. Turpretī cilvēki kļuvuši kūtrāki, apsardzes pakalpojumus pieprasa arvien mazāk. Nedomā, ka savs īpašums jāsargā, kaut zog pamatīgi.
Bērni neļauj “iesūnot”
— Policijai sabiedrība neuzticas. Kādēļ, jūsuprāt, tā notiek?
— Padomju varas gados miliciju cienīja vairāk, jo cilvēki ticēja, ka tā spēj aizsargāt. Policija? Ir tā, ka sabiedrība degradējas, bet policists nāk no tās pašas sabiedrības. Milicijas laikā stingri izvēlējās kadrus, tādēļ jau bija “zampoļits”. Šodien policijā ņem darbā teju vai katru, kurš piesakās, jo nav jau kas strādā. Arī visatļautība tagad valda, pat bērni var darīt, ko grib, sodu par to nesaņemot.
— Jūs šobrīd strādājat arī vasaras darba nometnē ar bērniem, kuriem nācies pārkāpt likumu. Kādēļ to darāt?
— Ar bērniem vienmēr esmu labi sapraties. Kad mācījos tehnikumā, bieži sportoju kopā ar jaunākajiem bērniem, arī vēlāk ar jaunajiem kārtības sargiem labi sapratos, organizējām dažādus pasākumus. Tagad to visu aizmirst? Nespēju. Man vajag darboties ar bērniem, palīdzēt viņiem. Tā jūtos kādam vajadzīgs, bērni neļauj “iesūnot”. Savulaik palīdzēju kādai ģimenei — dēls bija mazgadīgais noziedznieks, ceļš uz cietumu jau garantēts, bet es viņu no tā pasargāju. Šodien no palaidņa cienījams cilvēks izaudzis.
— Kā atpūšaties?
— Agrāk, cik vien varēju, sportoju — spēlēju volejbolu, biju spēļu tiesnesis. Mans “jājamzirdziņš” bija šaušana ar pistoli. Pēdējos gados policijā organizēju sacensības citiem. Patīk medības, zveja. Tā lieliski relaksējos, atpūšos no dzīves steigas.
— Ja jums šodien piedāvātu darbu policijā, jūs piekristu?
— Domātu, ar kādiem cilvēkiem kopā jāstrādā. Nešaubītos par amatu, bet par nākamajiem kolēģiem. Daži uzskata — ja ir uzpleči, var skaldīt un valdīt! Nedrīkst tā strādāt! Jāciena cilvēki, jābūt cilvēcīgam.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Pēteris Vaivads.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1947. gada 3. jūlijs, Varakļāni.
IZGLĪTĪBA: augstākā juridiskā.
NODARBOŠANĀS: apsardzes firmas “Pentano” Aizkraukles nodaļas dienesta vadītājs.
ĢIMENE: šķīries, divi dēli, viens mazdēls.
VAĻASPRIEKS: medības, makšķerēšana un “aktīvi kustēties, cik vien iespējams”.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
