Kad pļaviņieti Silgu Stučku aicinu uz sarunu, viņa ir samulsusi un atteic, ka nav vēl tie gadi, lai no malas paskatītos uz dzīvi. Maija pēdējā dienā viņai apritēs nedaudz pāri trīsdesmit. Sievietei gadus nav ko skaitīt.
Kad pļaviņieti Silgu Stučku aicinu uz sarunu, viņa ir samulsusi un atteic, ka nav vēl tie gadi, lai no malas paskatītos uz dzīvi. Maija pēdējā dienā viņai apritēs nedaudz pāri trīsdesmit. Sievietei gadus nav ko skaitīt.
Tie, kuri Silgu pazīst, zina, ka viņa vienmēr bijusi rosinātāja un organizatore. Tāda ir arī šobrīd.
— Man patīk būt cilvēkos, jo tas vienmēr sola ko jaunu. Nevaru iedomāties strādāt rūpnīcā, piemēram, virpot detaļas. Tad noteikti kādai skrūvei pieliktu pušķīti vai puķīti, — saka Silga.
Knapi pilngadīga skolotāja
Viņas pirmā un vienīgā darbavieta ir Pļaviņu vidusskola ar krievu mācību valodu, kur bērniem māca latviešu valodu.
— Ilgu laiku strādāju abās Pļaviņu skolās, tagad tikai vienā. Šobrīd ārpus darba laika Gostiņu bibliotēkā vadu bērnu radošo pulciņu “Brīnumbērns”. Tā apmeklētāji ir no triju līdz 14 gadu vecumam, — stāsta pļaviņiete.
Viņa atzīst, ka vide skolā ir mainījusies, arī pašas skatījums uz darbu un dzīvi. Skolā Silga sāka strādāt tūlīt pēc vidusskolas. 18 gadu vecumā tas nav viegli. Tad pasaule šķiet citāda. Arī skolēni bija kā draugi, jo nebija liela gadu starpība. Laika gaitā gūta pieredze, un atziņas sijājas kā graudi no pelavām.
— Šajā laikā esmu tikusies ar dažādiem cilvēkiem, no kuriem gūstu pieredzi. Iespaidi mainās. Kas šķitis atturīgs, izrādījies atsaucīgs un izpalīdzīgs, un pretēji. Kad kaut kur braucu, vēroju cilvēkus. Mēģinu uzminēt, ar ko katrs nodarbojas, kādā valodā runā. Saskarsme ar dažādiem cilvēkiem vienmēr ir interesanta, — teic Pļaviņu vidusskolas pedagoģe.
Visu grib tepat
Silgas mājvieta allaž bijusi Pļaviņās, un viņai žēl, ka šobrīd dzīvojam tik nesakoptā vidē, lai gan daba pilsētu dāsni apveltījusi — te ir Daugava, pakalni un meži. Viņasprāt, cilvēki te vairumā ir pesimisti. Ja kāds mēģina ko darīt, viņu nesaprot. Tomēr dzīvesvietu Silga negrasās mainīt.
Ilgākais laiks, kas pavadīts citviet, bija zemeņu lasīšana Somijā. Ja kāds šobrīd aicinātu braukt strādāt uz ārzemēm, noteikti to nedarītu. Ja nu vienīgi materiālie apstākļi ļoti spiestu. To, kas sasniedzams, viņa grib izdarīt tepat Latvijā.
— Viss, kas man ir, panākts ar pašas darbu un neatlaidību. Šobrīd savam priekam mācos angļu valodu. Man ir sapnis zināt šo valodu, lai varētu brīvi sarunāties un lasīt grāmatas, — saka Silga.
Dubulta jubileja
Mātes jubilejā savu dzimšanas dienu svinēs arī viņas dēls Imants. Silga smej, ka pirms deviņiem gadiem sev svētkos uzdāvinājusi dēliņu. Viņš dod dzīvei jēgu. Lai ko darītu, domas vienmēr atgriežas pie bērna. Šobrīd Imanta intereses ir dažādas. Viņš darbojas vairākos pulciņos. Silga priecājas, ka dēls labi mācās un daudz lasa. Mēģinās iestāties arī mūzikas skolā un spēlēt saksofonu.
— Dēlam dots mana tēva vārds. Viņš man dzīvē daudz nozīmēja. Man ir jauka ģimene. Atsāku strādāt, kad bērnam bija četri mēneši. Kad biju darbā, par Imantu rūpējās vīrs Alvis. Liels atbalsts vienmēr bijusi mamma Janīna, par to viņai liels paldies. Arī otra Imanta vecmāmiņa Fanija mūs ļoti lutina, — saka Silga.
Sarunas pirtī
Ģimenei vasarā patīk automašīnā kopā doties ekskursijās pa Latviju. Būts daudzās vietās. Vienmēr cenšoties apmeklēt arī radinieku atdusas vietas. Bieži ģimenei un viņu draugiem tīk pulcēties izbraukumos pie dabas. Tiem iemesli nav jāmeklē. Atbrauc vecmāmiņas, un saiets var sākties.
Laikā, ko atvēl sev, Silga izvēlas grāmatas, dziedāšanu Klintaines vokālajā ansamblī “Dzirnas” un pēršanos pirtī.
— Pirts ir laba relaksācija. Pašiem mums tās nav, tāpēc izmantoju to, kas pilsētā. Cilvēki, kuri tur satiekas, veido īpašu un labu gaisotni. Ir aizraujošas, humora pilnas sarunas. Varu pasmaidīt arī par sevi, jo cilvēks bez smiekliem nevar dzīvot, — domā Silga Stučka.
