Valdības gāšanas mēģinājumi Latvijā, šķiet, jau kļuvuši par tik ierastu lietu kā sniegs ziemā vai bišu spiets vasarā.
Valdības gāšanas mēģinājumi Latvijā, šķiet, jau kļuvuši par tik ierastu lietu kā sniegs ziemā vai bišu spiets vasarā. Arī pagājusī nedēļa nebija izņēmums. Seši apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL) deputāti bija nolēmuši aicināt Saeimu balsot par neuzticības izteikšanu pašreizējam Ministru prezidentam Indulim Emsim.
Iespējams, nepietiekamās argumentācijas, bet varbūt tuvo brīvdienu dēļ Saeimas deputāti tomēr neatbalstīja kreiso ierosinājumu. Demisijas pieprasījuma izvirzīšanai vajag vismaz desmit deputātu parakstu, bet tik daudz savākt neizdevās. PCTVL nu būs jāgaida cita izdevība pārmest Emsim nevēlēšanos un nespēju rast mazākumtautību izglītības problēmas risinājumu, veidot dialogu ar krievu kopienu, vājo cīņu pret korupciju, atteikšanos iesaldēt īres “griestus” denacionalizētajās mājās, nespēju pilnvērtīgi apgūt Eiropas Savienības fondu līdzekļus.
Deputātu savstarpējo ambīciju dēļ labējās un centriskās partijas nespēj izveidot stabilu vairākuma valdību. Izsitot pamatu zem kājām kā kompromisam radītajai Emša valdībai, tās vietā pie varas nāktu radikālāka un, galvenais, kreisāk noskaņota valdība. Saeimas brīvdienās tai būtu tiesības Satversmes 81. panta kārtībā pieņemt noteikumus, kuriem ir likuma spēks. Pat “Jaunais laiks”, kurš iepriekš pauda gatavību jebkurā izdevīgā mirklī palīdzēt “gāzt” Induļa Emša valdību, nesadūšojās atbalstīt PCTVL priekšlikumu. Iespējams, šīs partijas deputātus nobiedējuši pārmetumi par pārāk ciešu draudzību ar kreisajiem un “latviskā mugurkaula” bojāšanu.
Emsis nebūt nebija vienīgais politiķis, kura pozīcijas saļodzījās. “Jaunais laiks” pieprasīja integrācijas ministra Nila Muižnieka atstādināšanu. Vairums parlamentāriešu Muižnieka atstādināšanai pagaidām nepiekrīt.
Pagājušajā nedēļā vēl nepieredzētā vienprātībā Saeima ārkārtas sēdē pieņēma steigā tapušo likumu par tā saukto čekas maisu atvēršanu jebkuram interesentam jeb, vienkārši sakot, publicēšanu.
Čekas maisu saturu dienas gaismā vēlējies celt ne viens vien. Šoreiz tas gandrīz izdarīts, pateicoties Zaļo un zemnieku savienības deputātam Leopoldam Ozoliņam. Laikraksta “Diena” komentētājs Askolds Rodins ievērojis, ka viņam piemīt nosliece izvirzīt kategoriskas prasības, daudz nedomājot par sekām.
Bet sekas nepārdomātai čekas maisu satura publiskošanai var būt visai dramatiskas — izpostīta to cilvēku dzīve, kuru vārdi VDK kartotēkā nonākuši, pašiem nezinot. Problēmas būtu arī tiem inteliģences pārstāvjiem, kuri savlaik ārzemēs pabijuši kādā konferencē un pēc tam snieguši ziņojumu “stūra mājā”. Kartotēkā varētu būt atrodami arī to cilvēku vārdi, kuri ziņojuši par bīstamiem kriminālnoziedzniekiem, kas pēc tam notverti un uz ilgiem gadiem nonākuši aiz restēm. Šīs kategorijas cilvēki līdzīga veida pāridarījumus nepiedod. Viņiem nebūs grūti atrast “vainīgos”. Tikai daļa kartotēkā minēto personu patiešām izspiegojušas kaimiņus — vai viņi lasa kādu “nevēlamu” izdevumu no “dzelzs priekškara” viņas puses, vai klausās aizliegtu radiostaciju.
Pēdējos gados izskatītās “čekistu” lietas liecina, ka šī kartotēka diemžēl var būt tikai ierocis, ar kuru sabojāt dzīvi nevēlamam politiskajam pretiniekam. Ne reizi vien, tiesā izvērtējot čekas maisu saturu, nācies konstatēt, ka sadarbības faktu ar VDK juridiski nav iespējams pierādīt — aģentu un ziņotāju personīgās lietas, kuras ļautu precīzi noteikt katras personas nodarījumu, aizvestas uz Krieviju un nav iegūstamas.
Valsts prezidente šo nepārdomāto likumu nolēmusi neizsludināt un atdevusi Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. Viens no galvenajiem iebildumiem — nav precīzi izstrādāta informācijas publiskošanas kārtība, kas pasargātu tos, kuri nav noziegušies pret Latvijas valsti. Speciālisti lēš, ka no 4300 kartotēkā minētajiem publisku nopēlumu pelnījuši nedaudz vairāk kā 600 cilvēku.
Ceturto reizi iespējamajam finišam tuvojas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja meklējumi. Pagājušajā nedēļā apstiprināšanai Saeimā izvirzīti trīs pretendenti — pašreizējā biroja vadītāja vietas izpildītāja Juta Strīķe, viņas vietnieks Alvis Vilks un vēl viens biroja darbinieks, Policijas akadēmijas profesors Aleksejs Loskutovs. Visi trīs amata pretendenti jau strādā KNAB. Tātad kristālskaidrā cilvēka meklējumi no malas nav vainagojušies panākumiem.
Ļoti iespējams, ka valdošā koalīcija šī biroja vadītāja amatā vēlas redzēt paklausīgu marioneti, nevis neērtu cilvēku, kurš pieradis ātri un sekmīgi pabeigt iesāktās lietas. Varbūt tāpēc, tikko ticis pa varas, Emsis pat bez konkursa mēģināja nomainīt KNAB direktora vietas izpildītāju Jutu Strīķi, kura arī šajā konkursā ieguva visvairāk balsu.
Premjera favorīts ir Aleksejs Loskutovs. Pretstatā Strīķei, kura nevēlas plaši publiskot personisko informāciju, viņš labprāt atklāj pat intīmās dzīves sīkumus. Savlaik žurnālā “Melnā Pantera” publicēta intervija ar Loskutovu, kurā viņš stāstījis par saviem seksuālās dabas panākumiem, neizlaižot pat visai erotiskus sīkumus. Pārlieku liela atklātība šādā jomā nebūt nav inteliģenta un izglītota cilvēka labākā īpašība — jāprot novilkt robežu starp karjeru un privāto dzīvi, lai tās nekaitētu viena otrai. Vēl sliktāk, ja izrādīšanās seksžurnāla lappusēs ir vienīgā pašapliecināšanās iespēja.
Loskutova un arī paša premjera rīcībā var saskatīt paralēles — arī Emsis savlaik nav spējis atteikt visai pikantas bildītes publicēšanu “Privātajā Dzīvē”. Cerams, KNAB vadītāja meklējumi nenoslēgsies ar “radniecīgu dvēseļu” satuvināšanos, bet gan ar profesionālu un lietišķu izvēli.
Vēl pāris nedēļu, un būs kārtējās vēlēšanas. Šoreiz, lai ievēlētu deputātus, kuri pārstāvēs mūsu valsti Eiroparlamentā. Daudzi pilsoņi tajās nepiedalīsies. Iemesls — nevēlēšanās uzņemties atbildību par balsošanas iznākumu. Taču tieši piedalīšanās vēlēšanās ir vienīgais veids, kā paust savu attieksmi tā, lai to ievērotu.
