Maiga, sievišķīga, trausla — tāda man šķita Marika, kad viņu redzēju pirmoreiz. Vēl pēc kāda laika Kokneses alusbāra “Rūdolfs” dzimšanas dienā ieraudzīju viņu dziedam kopā ar Druvi.
Maiga, sievišķīga, trausla — tāda man šķita Marika, kad viņu redzēju pirmoreiz. Vēl pēc kāda laika Kokneses alusbāra “Rūdolfs” dzimšanas dienā ieraudzīju viņu dziedam kopā ar Druvi. Tad arī uzzināju, ka nopietnā bārmene, kura tolaik te strādāja, kopā ar vīru ir iepriekš jau reklāmās lasītais dziedošais duets “Marika un Druvis”. Vēl pēc neilga laika abus redzēju televīzijas spēlē “Laimīgais pāris”. Tur gan viņus pieteica kā ģimeni — Andriksonu pāri.
Lai gan saruna notika ar Mariku, patiesībā tā ir intervija ar un par duetu gan dzīvē, gan uz skatuves, un bez Druvja pieminēšanas nu nekādi nevarējām iztikt.
Sarunas sākumā vienojāmies, ka iztiksim bez oficiālās “jūs” uzrunas.
Pūš labāk par zēniem
— Kā jūs viens otru atradāt?
— Skolā. Pūtēju orķestrī. Es mācījos Kokneses vidusskolas 6. klasē, kad pūtēju orķestrī sāka spēlēt 9. klases zēns, kurš uz vidusskolu bija atnācis no Madonas rajona. Es spēlēju korneti, viņš — trompeti. “Saskatīšanās” notika vēlāk, kad Druvis devās dienestā.
— Vai esat mācījušies mūzikas skolā?
— Nē, ne viens, ne otrs. Druvis uzauga kuplā deviņu bērnu pulciņā, kur muzicēšana ģimenes lokā bija ierasta lieta. Viņš spēlēt akordeonu iemācījās jau triju gadu vecumā. Pašmācības ceļā Druvis apguvis gandrīz visu instrumentu spēli. Savukārt manā ģimenē tētis spēlēja akordeonu. Iespējams, mūzikas mīlestība man no viņa.
— Kā nokļuvi pūtēju orķestrī?
— Pavisam dīvainā kārtā. Tolaik, kad es mācījos trešajā klasē, tradicionālas bija pionieru ierindas skates. Kas tad tā par skati, kurā nav taurētāja? Tā kā viņam jābūt “ar iekšām”, skolotājs Zariņš zēnu starpā rīkoja gandrīz vai konkursu — kurš tauri labāk varēs papūst. Izrādās — zēniem nekas labs nesanāca. Tad skolotājs lika pamēģināt meitenēm. Rezultātā pēc kāda laika viņš mani uzaicināja spēlēt skolas orķestrī.
“Sadziedājās” ansamblī
— Kāda ir dueta “Marika un Druvis” rašanās vēsture?
— Kad Druvis pārnāca no dienesta, apprecējāmies. Viņš sāka strādāt toreizējā Kokneses kolhozā par traktoristu un paralēli tam vadīja kolhoza ansambli. Tajā spēlēja arī divi viņa brāļi. Ansamblim pievienojos arī es. Kad tas pajuka, bijām jau “sadziedājušies”, cilvēki mūs atcerējās un aicināja piedalīties dažādos pasākumos.
— Vai iznāk bieži dziedāt?
— Vidēji divas reizes mēnesī. Vairāk mūs lūdz uz kāzām un jubileju svinībām. Uz ballēm retāk, jo apmeklētāji diezgan kūtri nācēji.
— Kādas dziesmas ir jūsu repertuārā?
— Pārsvarā mūsu jaunības dienu melodijas un arī vecākas dziesmas. Reiz mēģināju saskaitīt, cik dziesmu ir repertuārā — sanāca 120. “Mārtiņa dziesmu grāmatas” melodijas nemaz nepieskaitīju. Katrreiz repertuārā iekļaujam arī pa kādai jaunai dziesmai.
— Kā notiek to izvēle?
— Es nevaru dzīvot bez mūzikas. Tā man skan mājās visu dienu. Nesen sāku strādāt veikalā, arī tur aiznesu radio. Pārsvarā klausos Latvijas Radio 2. programmu. Vienmēr “kaujas gatavībā” ir magnetofons. Tiklīdz man iepatīkas kāda dziesma, es ierakstu. Brīvākā vakarā ar Druvi to izmēģinām paši dziedāt, kad ir iedvesma — ar visu aparatūru. Sanāk diezgan skaļi, bet kaimiņi nav sūdzējušies.
— Vai ir kāda dziesma vai autors, kurš pašai patīk vislabāk?
— Nē, nav. Man visas dziesmas ir vienādi mīļas. Pārsvarā patīk lēnās. Šķiet, es rokenrolu nemaz nevarētu izdziedāt. Druvim savukārt patīk kantri stila dziesmas. Arī viena iecienīta komponista mums nav.
Ierodas dienu ātrāk
— Vai koncertējot gadījies arī kāds pārsteigums?
— Tādu lielu nav. Reiz gan bija pārpratums ar datumiem — kāzu mājās ieradāmies dienu ātrāk — līgava vēl ruļļiem matos skraidīja. Nekas cits neatlika, kā izkraut aparatūru un doties atpakaļ, lai nākamajā dienā uz kāzu mājām brauktu atkal. Savukārt reiz kāds cilvēks ballē palūdza atļauju nodziedāt vienu dziesmu. Tas bija blūzs — ļoti lēna, skaista dziesma. Pēc tam viņš mums iedeva 20 latu un teica: “Es zinu, cik mūziķiem grūti!”. Kas viņš tāds bija, tā arī nezinām. Mēs jau šad tad ļaujam kādam dziedātgribētājam izmēģināt savus spēkus — iznāk lielāka pauze, kaut gan tās, salīdzinot ar citiem mūziķiem, mums ir ļoti īsas.
— Vai dziedat tikai Aizkraukles rajonā?
— Nē, biežāk sanāk Madonas rajonā. Tas tāpēc, ka Druvis no tās puses. Esam dziedājuši arī Rīgā kādā banketā, kurā piedalījās ap 300 cilvēku. Maijā dziedājām Māmiņu svētkos Kalsnavā, mēneša beigās dziedāsim kāzās Vallē, Līgo dienā — kādā jubilejā.
Citi strādās, es tik dziedāšu
— Vai pašai nekad nav gribējies kļūt par profesionālu dziedātāju?
— Ir, pat ļoti. Atceros, ka, mācoties 3. klasē, sacerējumā “Par ko kļūt?” biju uzrakstījusi, ka es būšu dziedātāja. Visi strādās, bet es tik dziedāšu, un pārējiem būs labs garastāvoklis un lielāks darbaprieks. Par tādu sacerējumu no skolotājas dabūju rājienu, man tas bija jāpārraksta. Vēlākajos gados jau zināju, ka jānosauc “pareizā” profesija — rakstīju, ka būšu skolotāja. Pirms pāris gadiem gribēju pieteikties kādā skolā, kur māca dziedāt, bet tur uzņēma līdz 25 gadu vecumam. Atliek tik mācīties no citiem.
Pagaidām par mūziķi negrib
— Varbūt mammas sapni turpinās meita? Jūs šogad ļoti veiksmīgi piedalījāties Aizkraukles neprofesionālo dziedātāju konkursā “Klusie ūdeņi”?
— Gatavošanās konkursam mums iznāca pēkšņi. Tikai dienu pirms pieteikšanās termiņa beigām sadūšojos un tam pieteicos. Meita nemaz nezināja, bet paziņojumu par piedalīšanos uzņēma ļoti mierīgi. Dziedājām dziesmu no izrādes “Pepija Garzeķe”. Pirms uznākšanas uz skatuves man bija lampu drudzis, savukārt meita bija ļoti mierīga. Kad ieguvām “Degu” speciālbalvu, viņa priecājās. Druvis jau smej, ka drīz meita varēs ieņemt tēva vietu, jo viņam nākot vecums — nav jau viegli piecas, sešas stundas nostāvēt kājās un dziedāt. Kad Evai ieminējos, ka viņa varētu mācīties speciālajā mūzikas skolā un pēc tam — Konservatorijā, meita nemaz dzirdēt par to negribēja. Tā ka grūti prognozēt viņas nākotni. Tagad meita dzied nesen nodibinātajā Kokneses vidusskolas popgrupā, kuru vada Druvis.
— Jūs varētu dibināt ģimenes ansambli, jo arī dēlam interesē mūzika?
— Jā, viņš skolā ir diskžokejs. Man jau bija reiz iecere sapulcināt visus Druvja radus un nodibināt milzu ansambli, kurš piedalītos dziedošo ģimeņu televīzijas konkursā “Spiets”. Diemžēl manu ideju toreiz neviens neatbalstīja, bet tagad, manuprāt, “Spieta” nemaz nav.
Mocarts traucē darbu
— Vai esat kādreiz domājuši izdot kaseti?
— Tas ir diezgan dārgs process. Mēs gan kasetes esam ierakstījuši mājas apstākļos. Tās dāvinām vecākiem un draugiem jubilejās. Ar ierakstīšanu gan ne vienmēr veicas. Mums mājās ir suns Mocarts. Reiz, ierakstot kaseti, viņš ar savu gaudošanu tik aktīvi piedalījās šajā procesā, ka mēs no smiekliem darbu nevarējām turpināt.
— Cik gadu esat duets dzīvē?
— Būs jau astoņpadsmit. Kad gatavojos ar Druvi precēties, daudzi mani centās atrunāt, jo domāja, ka Druvis ir nenopietns. Labi, ka neklausīju, jo ne mirkli savu izvēli neesmu nožēlojusi. Mani Druvis piesaistīja tieši ar atraktivitāti, humora izjūtu. Kādreiz jau mums gadās arī sastrīdēties, bet Druvis pirmais izlīgst.
Kakls groza galvu
— Kā jums ir ar mājas darbu sadali?
— Vīrs neuzskata, ka būtu dalāmi sieviešu un vīriešu darbi. Man nav pēc darba viss laiks jāveltī ēdiena gatavošanai, veļas mazgāšanai. To dara arī viņš. Vienīgi reizēm mani kaitina, ka viņš, piemēram, dzīvokļa remonta laikā neuzņemas iniciatīvu — viss jākomandē man. Tādās reizēs man mamma saka: “Toties tev ir vīrs, kurš dzied! Visām tā nav!”. Tur viņai taisnība.
— Tad jau tu esi kakls, kurš groza galvu — vīru?
— Manuprāt, jā, tieši tā, kā dzied Larisa Mondrusa.
— Vai Druvis ir greizsirdīgs?
— Jā, šis netikums viņam par daudz piemīt, daļēji tāpēc mainīju darbavietu, bet citādi viņš ir ļoti jauks cilvēks.
Negrib izrādīties nepieklājīgs
— Jūs piedalījāties arī televīzijas spēlē “Laimīgais pāris”. Kādas atmiņas palikušas par to?
— Mums tikai punkta pietrūka līdz uzvarai. Tur vainīgs Druvis (Marika smejas). Raidījuma vadītājs viņam uzdeva jautājumu: “Vai jūs tramvajā dotu vietu vieglas uzvedības sievietei?”. Man, stāvot aiz Druvja muguras, bija jāprognozē atbilde. Es, pazīstot savu vīru, pacēlu planšeti ar uzrakstu “nē”, taču Druvis pateica “jā”. Vēlāk gan viņš man taisnojās, ka visas Latvijas priekšā negribējis izrādīties nepieklājīgs.
— Vai kādreiz nav bijusi vēlēšanās pārcelties uz dzīvi citur?
— Druvim Koknesē ļoti patīk, es kādreiz jaunībā domāju, ka gribētu dzīvot Ādažos, jo savulaik caurbraucot man tur likās kā paradīzē — viss sakopts, tīrs. Nezinu gan, kā tagad izskatās.
— Vai jums bez mūzikas kāds vaļasprieks?
— Ceļojam pa Latviju, gribētos jau kādreiz arī tālāk aizbraukt, bet neiznāk. Dārza darbi man ne visai patīk. Reiz man dēls no klasesbiedra atnesa horoskopu, kurā bija rakstīts, ka iepriekšējā dzīvē biju arheoloģe. Tāpēc es smejos — pagātnē esmu tik daudz rakusies zemē, ka mani tagad tā vairs nesaista.
— Vai abi ar vīru ejat uz ballēm?
— Nē. Pietiek ar tām, kurās spēlējam. Gada nogalē ar Druvi bijām uz Prezidentes rīkoto balli apsardzes vīriem. Prezidenti apbrīnoju, bet viņas vietā nekad negribētu būt. Viņa toreiz izskatījās tik nogurusi. Kā visu var paspēt?
— Ko tu domā par jaunajiem laikiem, kuri tagad sākušies Latvijā?
— Es nepiederu pie vaimanātājām, visas lietas jāpieņem tādas, kādas tās ir. Mana neapmierinātība taču neko nemainīs!
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Marika un Druvis Andriksoni.
Dzimšanas laiks un vieta: Marika — 1967. gada 21. decembrī, Koknese, Druvis —1965. gada 30. jūlijs, Madonas rajona Liepkalne.
DZĪVESVIETA: Koknese.
NODARBOŠANĀS: Marika — SIA “Baltinga” pārdevēja, Druvis — Valsts prezidentes Drošības dienesta darbinieks.
IZGLĪTĪBA: Marikai — vidējā, mācās Grāmatvedības un finanšu koledžā, Druvim — vidējā.
ĢIMENE: divi bērni. Meita Eva mācās Kokneses vidusskolas 5. klasē, dēls Edijs — 10. klasē.
VAĻASPRIEKS: mūzika.
