Vakar sakarā ar Daugavas nedēļu Aizkraukles rajonā notika vairāki pasākumi, kuros piedalījās Latvijas Kultūras fonda pārstāvji un vietējo pašvaldību vadītāji. Plašākais no tiem bija Staburaga pagastā.
Vakar sakarā ar Daugavas nedēļu Aizkraukles rajonā notika vairāki pasākumi, kuros piedalījās Latvijas Kultūras fonda pārstāvji un vietējo pašvaldību vadītāji. Plašākais no tiem bija Staburaga pagastā.
Pēcpusdienā Staburaga pagastā viesojās Latvijas Kultūras fonda (LKF) delegācija, tostarp fonda priekšsēdētājs Pēteris Bankovskis, rakstniece Vaida Villeruša un citi LKF Daugavas komisijas dalībnieki.
Vīgantes pamatskolā viesi noskatījās nelielu, bet sirsnīgu koncertu. Bankovska kungs gan pēc koncerta nedaudz pesimistiski izteicās, ka hip—hopa stila deju priekšnesumā, kā jau ierasts, jūtama pārlieka amerikāņu kultūras ietekme, atsvešinoties no tautiskajām tradīcijām. Pēc viņa domām, pārāk liela pievēršanās šādām kultūrām ir viens no iemesliem, kāpēc jaunieši aiziet no laukiem. Savukārt rakstniece Vaida Villeruša viņam iebilda, ka patiesībā ir labi, ka arī nelielā lauku skolā bērni zina, kas notiek pasaulē, un tieši mazā skolā iespējams iemācīt mīlēt vietu, kur ir dzimtas saknes.
Pēc skolas apmeklējuma viesi devās uz Staburaga klints vietu, kur viņus ar teatralizētu priekšnesumu pārsteidza Staburaga raganiņas. Ejot pa skolēnu veidoto taku “Mans Staburags”, varēja apskatīt instalācijas, kuras no Daugavas krastā savāktajiem sadzīves atkritumiem bija izveidojuši Vīgantes pamatskolas audzēkņi. Krūmu zaros bija satupuši krāsaini polietilēna maisiņu tauriņi, uzziedējušas plastmasas puķes, bet lapenītē, pašā Daugavas krastā, pat tapis milzu gliemezis.
Mazie vīgantieši stāstīja teiku par Staburagu, citēja fragmentus no Valda “Staburaga bērniem”. Bērni viesiem pastāstīja arī Staburaga “Dainas” dzīvesstāstu. Viņiem aktīvi palīdzēja rakstnieki Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks.
Aizskanēs Daugavas nedēļas pasākumi, dzīve turpināsies. Taču ikdienas steigā nedrīkst aizmirst galveno — Daugava nav tikai upe, ģeogrāfiska vieta, bet tā ir daļa mūsu kultūras, kura jāsaudzē un jākopj, lai tikpat skaistu un varenu varētu nodot nākamajām paaudzēm. Ar nedēļu gadā vien ir par maz.
