Kad Vietalvas zaļos pakalnus iekrāso pieneņu zelts un pieskandina lakstīgalu treļļi, dzimšanas dienu svin Sofija Magone. Darbīgajai sievietei šonedēļ 55. jubileja.
Kad Vietalvas zaļos pakalnus iekrāso pieneņu zelts un pieskandina lakstīgalu treļļi, dzimšanas dienu svin Sofija Magone. Darbīgajai sievietei šonedēļ 55. jubileja.
Jāmācās valoda
Sofija Magones kundze kopā ar vīru saimnieko Vietalvas pagasta “Staros”. Vietalva gan nav viņas dzimtā puse, tomēr pēc vairāk nekā 30 te nodzīvotajiem gadiem viņu droši var saukt par vietējo.
— Esmu dzimusi Baltkrievijā, — saka Sofija Magone. — Kad man bija pieci gadi, ģimene atbrauca dzīvot uz Latviju. Apmetāmies uz dzīvi Jaunpils pagastā. Ļoti centāmies, lai pēc iespējas ātrāk iemācītos latviešu valodu. Cik vien bija iespējams, gājām ciemos pie kaimiņu bērniem. Pirmajā klasē jau varēju mācīties latviešu valodā. Arī mani vecāki centās pēc iespējas ātrāk iemācīties runāt latviski. Tēvs, kuru kolhozā iecēla par brigadieri, pat dusmojās, ja kāds ar viņu mēģināja runāt krievu valodā.
Rokas meklē darbu
Kad apprecējos, vīrs mani atveda uz savu vecāku māju Vietalvā. Te ir ļoti skaista daba — pakalni, birztalas, nelieli dīķīši un Vesetas upe.
Magones kundze ilgus gadus nostrādājusi Vietalvas bērnudārzā par pavāri, vēlāk — sadzīves pakalpojumu kombināta pieņemšanas punktā par pieņēmēju. Sākoties juku laikiem, Sofija Magone kļuva mājsaimniece. Izaudzināti divi dēli. Tagad vecmāmuļu priecē četri mazbērni.
— Es nenožēloju nevienu dienu, ko esmu nodzīvojusi, — viņa saka. — Parasti laiks aizrit, rosoties dārzā vai apkopjot māju. Ne mirkli nevaru nosēdēt mierā. Bērni gan pārmet, ka pārāk daudz nopūlos, tomēr neko nevaru darīt — rokas nepārtraukti meklē darbu.
Esmu dzīvojusi lielā trūkumā, tikai darbs vienmēr palīdzējis. Tāpēc nespēju saprast cilvēkus, kuri gatavi ik dienu slīcināt bēdas alkoholā un neko nedarīt, lai dzīve kļūtu vieglāka.
Jubilejā pie Sofijas kundzes vienmēr valda liela jautrība.
— Esam ļoti muzikāla ģimene, — saka Sofijas kundze. — Vīrs spēlē akordeonu, arī bērni un vedeklas mācījušies mūzikas skolā, un katrs prot spēlēt vismaz vienu mūzikas instrumentu. Spēlējam, tad neizpaliek prieks un jautrība. Piemēram, kad ģimenē svinam kāzas, iztiekam bez svešiem muzikantiem — spēlē tikai savējie.
Pēdējā laikā man ļoti pietrūkst kultūras pasākumu, kuri būtu domāti mūsu paaudzei. Labprāt apmeklētu kādu koncertu. Nepatīk pasākumi ar kolektīvu iedzeršanu pie galdiņiem, fonā skanot mūzikai. Tie kultūras attīstību neveicina.
