Aizkrauklietis Ģirts Ķimelis, kurš te dzīvo kopš 1987. gada, abi ar sievu Indru ir Aizkraukles tautas teātra aktieri. Kļūt par aktieri un dzīvot brīvā Latvijā ir viņa jaunības sapņi.
Aizkrauklietis Ģirts Ķimelis, kurš te dzīvo kopš 1987. gada, abi ar sievu Indru ir Aizkraukles tautas teātra aktieri. Kļūt par aktieri un dzīvot brīvā Latvijā ir viņa jaunības sapņi.
Aizkraukles tautas teātrī līdz šim Ģirtam bijušas salīdzinoši mazas lomas, bet šopavasar — rīdzinieces Silvas Linājas pirmajā lugā “Nekas nav noticis” — viena no galvenajām. Pirmizrāde bija tradicionālajā “Ūsiņdienu” festivālā Aizkrauklē. Iestudējums ieguva žūrijas ekspertu trīs nominācijas. Viena no tām — par labāko raksturlomas tēlojumu — piešķirta Ģirtam Ķimelim. Viņam par to ir liels gandarījums.
Jaunā dzīve reizē ar Atmodu
— Kad iesaistījāties Aizkraukles sabiedriskajā dzīvē?
— Atmodas laikā. Tautas frontes mītiņos iepazinos ar Indru, un mēs apprecējāmies, jo no pirmās ģimenes biju šķīries. Indra spēlēja teātri un šajā interesanto cilvēku kolektīvā iesaistīja arī mani.
Vispirms braucu viņai līdzi uz izrādēm, bet režisors Juris Kalvišķis un māksliniece Taiga Kalvišķe ieinteresēja arī mani iesaistīties teātra trupā.
Uzklausa sievas padomu
— Kāda bija jūsu pirmā loma?
— Izrādē par Buratīno tēloju slaveno un komisko dēļu dresētāju Duremanu. Skatītāji manu darbošanos ar dēlēm uzlūkoja ar smaidu.
— Vai netraucē, ka ar sievu apmeklējat vienu pašdarbības kolektīvu?
— Nē. Es sevi uzskatu par iesācēju, bet Indrai ir liela pieredze. Uzklausu sievas padomus un ar viņu nestrīdos. Sākums gan bija diezgan grūts.
Teātrī katrs ir personība
— Ar ko Aizkraukles tautas teātris jūs piesaistīja?
— Ar saprotošo kolektīvu, kurā katrs ir personība un kurā nekad nav neinteresanti. Īpaši tāpēc, ka man pārsvarā nākas spēlēt komiskās lomas. Režisors uzskata, ka man tās kā radītas.
— Kura jums pašam ir tuvāka?
— Visām piemīt kaut kas savdabīgs. Varbūt “Tās dullās Paulīnes dēļ” nelaimīgais fotogrāfs, kurš salauž kāju…
Sevi taupa izrādēm
— Kā notiek darbs pie lomas?
— Vispirms jāiemācās teksts, jo sufliera mums nav. To apgūstu samērā ātri. Kad sākam mēģināt, tad vēl notiek tikai tāda “taustīšanās”. Jo tuvāk pirmizrāde, jo jūtos pārliecinošāks.
Visinteresantākās ir izrādes, jo es būtībā mēģinājumos sevi līdz galam nemaz neatklāju, taupu izrādei.
Var arī improvizēt
— Vai jūs izrādēs atļaujaties arī improvizēt?
— Tikai tik, cik režisors atļauj, līdz zināmai robežai.
Visādi bijis. Kad aizmirstas teksts, jārunā saviem vārdiem. Tikai tā, lai partneris nesamulstu un nemainītos autora doma.
— Daži aktieri teica, ka pēdējā izrādē jūs bijis daudz savādāks nekā mēģinājumos. Kā jūs, ģimenes cilvēks, spējat tik labi notēlot untumainu vecpuisi?
— Kā parasti, svarīgāko atstāju izrādei. Izdomāju, ka man jāstaigā baltās adītās zeķēs un jābūt ļoti pedantiskam.
Lomu iestudējot, daudz kas ņemts no dzīves. Mana māte ilgi slimoja, un es dzīvoju pie viņas. Kopu un uzklausīju mātes padomus. Viņai patika mani nedaudz komandēt un apčubināt, bet tas viss bija no labas sirds.
Un sākas viss no gala
— Ja jums teātra pietrūktu, vai dzīvē rastos tukšums?
— Protams! Tiesa, ja kādreiz kaut kas atgadās, man tūlīt “spuras gaisā” un domāju, ka iešu prom, nav ko mocīties!
Indra neko nesaka, tikai smīn. Paiet laiciņš, viss norimst, un atkal teātris sākas no gala. Tā no gada gadā.
Tēlotu Ābramu
— Vai jums ir kāda loma, kuru jūs ļoti gribētu nospēlēt no mūsu klasiķu darbiem?
— Līdz šim par to neesmu domājis. Blaumaņa lugā “Skroderdienas Silmačos”, šķiet, būtu pārliecinošs Ābrams. Tomēr tādas aktiera sapņa lomas man vēl nav, varbūt ar laiku sākšu par to domāt. Vislabāk par manām spējām zina režisors, viņam es pilnībā uzticos.
Jāpieskaņojas un jāsaprot vienam otru
— Ar kolektīva aktieriem rodas arī kādas nesaskaņas?
— Pagaidām nekādu problēmu nav. Pieskaņojos. Mācos no pieredzējušākajiem kolēģiem, uzklausu režisora norādījumus.
Pēc būtības esmu fantazētājs, tāpēc izrādēs kādu mazu niansīti pievienoju arī no sevis.
Vienkāršās lugas labākas
— Kuras lugas jums pašam labāk patīk — klasiskās, filozofiskās vai tādas, kurās viss ir kā dzīvē?
— Tādas, kuras nav pārāk sarežģītas, kur sižets tuvs dzīvei. Par cilvēkiem, kuri ir tādi paši, kā mēs. Lai arī dažkārt dzīves notikumi pārspēj teātri, tēlot interesantāk vienkāršākās lugās bez dziļiem zemtekstiem, bet visiem saprotamās. Tieši tāda bija pēdējā izrāde.
Aizmirstu par skatītājiem
— Vai pirms izrādes jums ir “lampu drudzis”?
— Pirms uziešanas uz skatuves uztraukums ir, liekas, vārdi aizmirstas, viss pazūd, un nekā vairs nezinu. Tiklīdz uzeju uz skatuves, neko citu vairs nedomāju, kā tikai par savu lomu, un viss nostājas savās vietās. Kad iejūtos lomā, aizmirstu pat par skatītājiem.
Necieš negodīgumu
— Ko jūs visaugstāk vērtējat cilvēkos?
— Godīgumu. Neciešu aprunātājus. Pats esmu diezgan ātrs, ja dusmojos, visu pasaku, bet pēc piecām minūtēm to vairs nepieminu.
Tas man esot no tēva. Dusmas un naidu ne uz vienu neturu, bet, ja kaut kas nav, kā vajag, labāk pateikt uzreiz vai arī lūgt piedošanu, ja esmu ko pārpratis.
Iesaistās “Kurzemes savienībā”
— Viens no jūsu sapņiem bija brīva Latvija. Kā ar to sadzīvojāt padomju varas gados?
— Kad 1968. gadā Ventspils rajona Zūrās mācījos par traktoristu, iestājos slepenajā organizācijā “Kurzemes savienība”. Toreiz iesaistīju arī savus draugus, piemēram, tagadējo Atmodas laika Saeimas deputātu Juri Celmiņu un vēl pāris puišu.
Augstākā tiesa Rīgā mūs tiesāja. Organizācijai bija savi statūti, kuros bija paredzēts atjaunot brīvo Latviju. Organizācijas vadītāju Aukmani gan notiesāja uz četriem gadiem, bet mūs, jauniešus, atbrīvoja.
Kurš mūs nodeva, vēl tagad nezinu. No cietuma, iespējams, izglāba Čehijas dumpja notikumi. Tāpēc nenotiesāja, jo tobrīd bijām tikai “sīki gariņi”.
Tic, ka Latvija būs brīva
— Vai tiešām tajos drūmajos laikos ticējāt, ka Latvija kādreiz būs brīva?
— Ticēju gan, jo mana dzimta bija ļoti patriotiski noskaņota. Lasīju aizliegtās grāmatas, ļoti daudz par brīvo Latviju uzzināju no saviem vecākiem un citiem radiem. Informācijas man netrūka, lai arī biju gan pionieris, gan komjaunietis. Taču es dzīvoju Kurzemē, kur latviešu patriotisko noskaņojumu nevarēja apslāpēt pat čekas briesmu darbi.
Vēlāk, kur vien strādāju, ja kaut kas atgadījās, allaž kāds man atgādināja — tu esi dzimtenes nodevējs, ko gan citu var sagaidīt…
Dzimis laimes krekliņā
— Jūs sevi uzskatāt par laimīgu?
— Esmu dzimis laimes krekliņā. Savulaik biju ļoti slims, un tikai ārstu prasme un paša izturība dzīvību izglāba.
Jaunībā sapņoju, ka spēlēšu teātri, bet man nebija iespējas mācīties. To varu realizēt tagad. Tomēr visvairāk esmu gandarīts, ka Latvija ir brīva.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ģirts Ķimelis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1949. gada 17. novembris, Alūksne.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
NODARBOŠANĀS: mehanizators, tagad izdienas pensijā, zemessargs.
ĢIMENE: precējies. Sieva Indra, dēls Artūrs — 3. klases skolēns, audžumeita Lienīte — mācās par medicīnas māsu.
VAĻASPRIEKS: teātra spēlēšana, sēņošana, makšķerēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
