Kurmenes pagasta “Silarājos” kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas dzīvo un saimnieko Jānis Ojārs Rumbēns. Uz laukiem viņš pārcēlās no Rīgas, atgūstot Kurmenē vectēva īpašumu.
Kurmenes pagasta “Silarājos” kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas dzīvo un saimnieko Jānis Ojārs Rumbēns. Uz laukiem viņš pārcēlās no Rīgas, atgūstot Kurmenē vectēva īpašumu. Rumbēna kungs fotografējis lielākoties ainavas, turklāt ilgus gadus viņš bija fotogrāfs Rīgas radiorūpnīcā.
Turīga saimnieka mazdēls
— Jūs esat dzimis un ilgus gadus dzīvojis Rīgā, bet nu Kurmenē. Kādēļ Rīgu nomainījāt pret Kurmeni?
— Kurmenietis bija mātes tēvs, ilggadējs baznīcas padomes priekšsēdētājs. Ulmaņlaikā viņš bija turīgs saimnieks ar lielām mājām un plašu saimniecību. Mana māte bija skolotāja Rīgā, tādēļ esmu dzimis galvaspilsētā, bet vasaras pavadīju Kurmenē. Pavisam no Kurmenes aizgāju astoņpadsmit gados, kad nomira māte. Varbūt būtu laukos dzīvojis ilgāk, taču kā budža mazdēls nevarēju kolhozā dabūt labu darbu. Kurmenē atgriezos tikai 1990. gada pavasarī. Biju tikko atguvis vectēva zemi un atvaļinājuma laikā, tolaik vēl strādāju radiorūpnīcā, gribēju stādīt kartupeļus. Taču Kurmenē tā iepatikās, ka paliku te pavisam. Arī sievai šī vieta patīk.
— Kāda bija jūsu atgriešanās dzimtas mājās?
— Ar māju bija lielas problēmas, tajā dzīvoja dzērāju ģimene, bet es biju spiests mitināties klētī.Varbūt, ja svešinieki būtu labi saimniekojuši, es neko atpakaļ neprasītu, dzīvotu tālāk Rīgā. Diemžēl “Silarājos” mītošie tikai dzina kandžu un demolēja māju, daļu pat nokurināja. Ar lielām mokām iemītniekus dabūju prom, māju pamazām apmūrējām ķieģeļiem, iekopām apkārtni. Nav jau tā, kā bija vectēvam Ulmaņlaikā, tomēr, cik varējām, “Silarājus” atjaunojām, un ar sievu dzīvojam te jau četrpadsmit gadu.
Jaunībā raujas priekšniekos
— Kā sākās jūsu darba gaitas radiorūpnīcā?
— Pirms tam beidzu Mālpils mehāniķu skolu un vairākus gadus strādāju par mehāniķi. Es jaunībā rāvos priekšniekos, un man šķita, ka par tādu varēšu kļūt, strādājot par mehāniķi. Daļēji tā bija — pēc skolas mani norīkoja darbā par Bārbeles MTS (mašīnu un traktoru stacija) vecāko mehāniķi. Nedaudz pastrādājis, uzzināju, ka netālu Vecumniekos uzbūvēta jauna MTS, pieteicos darbā tur. Mani iecēla par artēzisko aku urbšanas vecāko mehāniķi. Mans uzdevums bija vadīt un izrīkot aku ierīkotāju brigādes.
— Tā piepildījās jūsu sapnis kļūt par priekšnieku?
— Jā, bet izrādījās, ka nekāda saldā dzīve vadītājam nav. Visi strostē, jāatskaitās lielākiem priekšniekiem, un alga arī maza, vienkāršs aku urbējs pelnīja vairāk. Vecumnieku MTS nostrādāju līdz 1961. gadam, kad staciju pārveidoja par “Lauktehniku”. Šo darbu pametu, devos uz Rīgu.
— Uz radiorūpnīcu?
— Vēl ne. Sākumā strādāju par atslēdznieku autobusu parkā. Alga laba, ap 300 rubļu, darbs maiņās. Strādāju pārsvarā naktī, dienā bija daudz brīva laika, varēju atpūsties. Kaimiņi, novērojuši, ka es dienā mājās dzīvoju, paziņoja milicijai, jo tolaik visiem bija obligāti jāstrādā. Izsauc mani uz iecirkni: “Rumbēn, jūs jau kuro mēnesi nestrādājat! Staigājat baltā kreklā svilpodams! No kā pārtiekat?”. Skaidroju, ka man darbs nakts melnumā. Autobusu parkā nostrādāju astoņus gadus, līdz māsa pastāstīja, ka viņas darbavietā Popova radiorūpnīcā vajadzīgs fotogrāfs.
No ainavu fotogrāfa līdz tehniķim
— Jūs fotografēt bijāt kādā skolā mācījies?
— Nē, tikai pašmācībā apguvis. Tēvs interesējās par fotografēšanu, un pēc viņa nāves visas iekārtas palika man. Kļuvu par fotoamatieri un jau kopš bērnības fotografēju ainavas.
— Ko ainavu fotogrāfs darīja radiorūpnīcā?
— Rūpnīcā, protams, no ainavām tālu. Rūpnīcas fotoaparāts vien sver vairāk nekā tonnu un aizņem divas telpas. Vajadzēja ļoti lielu precizitāti, jo fotografēja tehniskām vajadzībām — radioaparātu skalas, paneļus, shēmas. Bija tāds paņēmiens: nofotografē zīmējumu, tad pēc fotofilmas izgatavo šablonu un pēc tā vajadzīgās lietas. Fotogrāfam bija jāveic ļoti precīzs darbs, kam nav nekāda sakara ar mākslas foto. Tehniskajā fotogrāfijā pat milimetra desmitdaļas novirze ir brāķis.
— Vai cilvēkus nemaz negadījās bildēt?
— Tik vien kā divreiz gadā labākos darbiniekus goda plāksnei. Pārējā laikā vienīgi shēmas, paneļi, rasējumi no rīta līdz vakaram.
Uzzina slepenas lietas
— Jūs stāstāt, ka rūpnīcā aktīvi strādāja, tomēr veikalos tās ražojumu nebija.
— Darba rūpnīcā bija ļoti daudz. Tā strādāja ar pilnu jaudu, dienā izgatavojot simtiem aparātu. Popova radiorūpnīca bija lielākā Eiropā, tā ietilpa Rīgas radiorūpnīcas kompleksā. Veikalos nekā nebija, tikai paši vienkāršākie aparāti, jo visu veda projām pa plašo Padomju Savienību, arī uz ārzemēm. Anglijā mūsu ražojumus ļoti cienīja, īpaši tos, kuri koka korpusā. Arī Vācijā rīdzinieku radioaparātus pirka labprāt, vienīgi uz tiem nedrīkstēja būt norāde “Made in USSR” (ražots Padomju Savienībā).
— Un tomēr varenā rūpnīca bankrotēja.
— Astoņdesmito gadu beigās sākās algu izmaksas problēmas, produkcija krājās noliktavā. Gorbačova “perestroika” neko labu nedeva — vaļīgāk palaisti, strādnieki sāka halturēt, bet vadība vispār par rūpnīcā notiekošo nelikās zinis. Administratīvais aparāts bija uzpūsts tik milzīgs, ka uz strādnieku pa diviem priekšniekiem. Un neviens ne par ko neatbildēja. Strādnieks visu dienu ražo shēmplati, neviens nepaskatās, ka nepareizi. Otrā rītā brāķa shēmplatēm pilns konteiners, taču vainīgo nav. Padomju laikos no tautas daudzko slēpa. Es līdzdarbojos rūpnīcas avīzes veidošanā, tādēļ piedalījos dažādās sapulcēs un uzzināju to, ko citiem nestāstīja. Piemēram, ka 40 procentu visas produkcijas ir brāķis. Strādniekiem šos faktus noklusēja, brāķa radioaparātus paslēpjot bumbu patvertnēs. Tolaik nebija svarīga kvalitāte, bet kvantitāte, jo prēmijas maksāja tikai tad, ja plānu izpildīja un pārpildīja. Tas nekas, ka gandrīz puse ražojumu jāizmet.
Tiecas pēc dabiskā skaistuma
— Vai brīvajā laikā ainavām tomēr laika atlika?
— Man ir reta laime — vaļasprieks sakrīt ar profesiju. Darbā tehniskā fotografēšana, brīvajā laikā dabasskati. Man nepatīk bildēt cilvēkus. Ar viņiem ir tā: fotografēju sievieti, domāju, ka ļoti laba bilde iznākusi, jo katru sejas vaibstu var redzēt, bet sieviete neapmierināta — vai tad es tik veca, ka grumbiņas var saskatīt! Salonos bildējot, grumbas retušē, bet es tiecos pēc dabiskā. Tādēļ vairāk pievērsos ainavām, tad neviens nevar teikt, ka slikta bilde.
— Kā izvēlaties vietas, ko fotografēt?
— Meklēju speciāli, nevar iet un bildēt visu, ko redz. Jāatrod īstais skats, laiks un vieta. Piemēram, ilgi gaidīju, kad jūrā būs vētra. Man patīk Cēsu apkaime, tur varēju fotografēt stundām ilgi. Tā ir vieta, kur fotogrāfs var izvērsties. Savukārt Kurmenē nav īpaši skaistu vietu, kas man šķistu labas fotografēšanai. Manā pusē ar skaistām vietām nav paveicies, nav pat kārtīga kalna, kur ziemā ar slēpēm nobraukt.
— Vai jūsu darbus redzējusi arī plašāka publika?
— Savulaik darbojos Cēsu fotostudijā, tad rīkoju izstādes. Pēdējā laikā fotografēšana apsīkusi. Es strādāju tikai melnbaltajā variantā, pats filmas attīstīju un bildes gatavoju. Beidzās iekrātie materiāli un jaunus nopirkt nav izdevies. Šodien melnbaltās filmas un attīstītājus grūti dabūt.
Kāzās nopelna mašīnu
— Savulaik fotogrāfi bija lielā cieņā, viņus aicināja uz dažādām svinībām. Arī jūs?
— Arī es gāju fotografēt kāzās, tā naudu pelnot. Tolaik rīkoja varenas kāzas, cilvēku, ka biezs, tad nu arī fotografēt vajadzēja daudz. Parasti vienās kāzās astoņas filmas piebildēju, par bildēm nopelnot piecsimt, sešsimt rubļu. Divreiz vairāk, nekā visu mēnesi rūpnīcā strādājot!
— Tad jau varējāt labi dzīvot!
— Ar sievu bija noruna: algu atdodu viņai, bet fotografējot nopelnītā paliek man. Sieva ķircināja, ka es tik daudz tērēju fotolietām, ka nekad pie turības netikšu. Bet es nopirku divas automašīnas, tieši ar fotografēšanu nopelnītas — lietotu zaporožecu un moskviču. Gribēju arī jaunu auto nopirkt, taču nevarēja dabūt. Rūpnīcā pēc jaunām automašīnām varēja pierakstīties rindā, tomēr es savu kārtu nesagaidīju, rūpnīcu likvidēja ātrāk.
— Šodien ar fotografēšanu automašīnu laikam nevarētu nopelnīt?
— Labi, ja lētam velosipēdam! Šodien fotogrāfi vairs nav vajadzīgi. Tie, kuri var atļauties svinēt kāzas, pērk videokameras, pārējie iztiek ar parastajiem automātiskajiem fotoaparātiem, kuriem vajag vien pogu spiest, nekas cits nav jādara. Es par labāko atzīstu spoguļkameru, kurai maināmi objektīvi. Aparāti, kuros iebūvētas zibspuldzes un visu regulē automātika, man neder.
Uz soliņa nīkt nespēj
— Ar ko nodarbojaties, pensijā esot?
— Dzīvoju savās dzimtas mājās. Kur citur iesi? Rūpnīca bankrotēja, manā laboratorijā ārzemnieki iekārtoja šūšanas darbnīcu. Pirmo pensiju saņēmu 1996. gadā, līdz tam dzīvojot tikai no fotografējot nopelnītā un laukos izaudzētā. Tomēr uz Rīgu atpakaļ negribu. Kurmenē dzīvojot, nedaru neko, lai pelnītu — strādāju savā saimniecībā, audzēju dārzeņus, lopiņus pašu vajadzībām. Vienīgais labums, ka tiek pašam un bērniem, kuri dzīvo Rīgā. Interesanti iznāk: jaunībā biju priekšnieks, tagad kūtī jāstrādā! Kaut kas jādara, nevar bezdarbībā uz soliņa sēdēt. To es nevienam neiesaku!
— Jums ir divi vārdi. Kad svinat vārdadienu?
— Jāņos! Par Ojāru mani neviens nesauc, padomju varas gados otrs vārds nekur dokumentos pat nebija ierakstīts, vienīgi dzimšanas apliecībā. Kad ņēmu jauno pasi, otru vārdu ierakstīja arī tajā, jo tā pēc dzimšanas apliecības jābūt.
— Vai jums ir vēl kāds vaļasprieks?
— Patīk tehnika. Nesen nopirku lietotu fordiņu, nu ir ar ko noņemties. Jaunībā mans vaļasprieks bija arī mūzika. Vairākus gadus orķestrī spēlēju taustiņinstrumentus. Man māte jau no četru gadu vecuma spieda mācīties klavierspēli. Ja es nespēlēju, deva pa to vietu, kuru bikses sedz. Tagad gan šai nodarbei esmu metis mieru, laiks aizrit, strādājot saimniecībā.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Jānis Ojārs Rumbēns.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1936. gada 10. jūlijs, Rīga.
IZGLĪTĪBA: vidējā, mehāniķis.
NODARBOŠANĀS: pensionārs, kurš kopj savu senču zemi Kurmenes pagasta “Silarājos”.
ĢIMENE: sieva Valentīna — pensionāre, palīdz kopt “Silarājus”, dēls un meita dzīvo Rīgā.
VAĻASPRIEKS: fotografēšana, mūzika.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
