Jau daudzus gadus maijā Daugavas krastos notiek Daugavas dienas. Tās būs arī šogad. Tā iznācis, ka tieši šajā laikā sākam izstrādāt Daugavas ielejas dabas parka dabas aizsardzības plānu.
Jau daudzus gadus maijā Daugavas krastos notiek Daugavas dienas. Tās būs arī šogad. Tā iznācis, ka tieši šajā laikā sākam izstrādāt Daugavas ielejas dabas parka dabas aizsardzības plānu. Tādēļ gribu īsumā informēt par tā mērķiem un nozīmi.
Daugavas ielejas dabas parks izveidots viena ielejas posma dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai — lejpus Pļaviņu HES abos upes krastos līdz Jaunjelgavai un Dīvajai. Tātad tas ir Aizkraukles, Skrīveru un Sērenes pagasta teritorijā, un parka kopplatība pašlaik ir 1091 hektārs.
Šī Daugavas ielejas posma aizsardzībai gan ir senāka vēsture. Proti, pagājušā gadsimta 60. gados gar upes krastiem noteica 500 metru platu aizsargājamo joslu (tā saglabājusies arī tagad saskaņā ar Aizsargjoslu likumu). Tā bija sava veida “kompensācija” sabiedrībai par zaudētajām dabas un kultūras vērtībām saistībā ar Pļaviņu HES izbūvi.
Vēlāk, 1977. gadā, Daugavas ielejas posmam no Pļaviņu HES līdz Jaunjelgavai noteica robežas, un atbilstīgi tā laika terminoloģijai to iedalīja komplekso dabas liegumu kategorijā. Pēc desmit gadiem šis pats Daugavas ielejas posms ar nedaudz mainītām robežām tika ieskaitīts dabas parku kategorijā. Pēdējoreiz dabas parka robežas mainītas 1999. gadā.
Gadu gaitā, kopš Daugavas ieleja tādā vai citādā veidā tikusi sargāta, tās teritorijā notikušas vērā ņemamas izmaiņas. Tajā pašā laikā dabas parka teritorijā saglabājušās tās dabas un kultūras vērtības, kuras aizsargāt, saglabāt un kopt nepieciešams arī turpmāk. Par to liecina fakts, ka Daugavas ielejas dabas parks ir iekļauts Eiropas nozīmes aizsargājamo teritoriju skaitā.
Taču nevajadzētu domāt, ka turpmāk Daugavas ieleja būtu sargājama kādu nenoteiktu Eiropas interešu vārdā. Svarīgi, ka tā ir Latvijas vērtība un arī katra Daugavas krastos dzīvojošā cilvēka vērtība.
Tomēr nereti dzīves īstenība ir tāda, ka dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības prasības sabiedrībā uztver tikai kā darbības vai attīstības ierobežojumu, īpaši gadījumos, kad tās attiecas uz meža ciršanu, zemes tirgu, būvniecību.
To tiesību aktu, kas tā vai citādi ietekmē cilvēku dzīvi aizsargājamajās dabas teritorijās (īpaši — ja tās ir upju ielejas), skaits patiesi ir ievērojams. Ne visi iedzīvotāji Daugavas krastos par to ir informēti.
Tiesību akti nosaka vispārējās prasības un ierobežojumus, kuri attiecas it kā uz visu darbības jomu vai konkrētā gadījumā — uz visu aizsargājamo teritoriju kopumu. Tādēļ ne vienmēr tie ir skaidri saprotami, turklāt ir arī iespēja dažas normas dažādi skaidrot. Lai vispārējās tiesību normas piemērotu konkrētām aizsargājamajām teritorijām un to īpatnībām, tām izstrādā dabas aizsardzības plānus un individuālos dabas aizsardzības noteikumus.
Būtisks ir nosacījums, ka dabas aizsardzības plānos paredzētās prasības ir iestrādājamas pašvaldību teritoriju plānojumos, un tās attiecas uz zemes īpašniekiem tādā mērā, cik to nosaka īpašuma vieta, ja tā teritorijā ir aizsargājamas pļavas, vērtīgi meži un gravas ielejas nogāzēs, kā arī kultūras pieminekļi.
Dabas aizsardzības plānu izstrāde, tāpat kā pašvaldību attīstības plānu un teritorijas plānojumu izstrāde, ir atklāts process. Mūs interesē vietējo iedzīvotāju, īpaši sendzīvotāju, vērtējumi par tām izmaiņām, kas laika gaitā notikušas Daugavas krastos, kā arī domas par to, kas un kādēļ Daugavas krastos būtu sargājams. Tikpat interesantas ir to cilvēku domas, kuri te nedzīvo, bet zemi mantojuši vai iepirkuši, un kuru skatījums uz Daugavas ielejas vērtībām, to aizsardzības nepieciešamību varētu būt atšķirīgs. Mūs interesē domas par attīstības iecerēm Daugavas krastos, jo dabas un kultūras vērtību aizsardzība nebūt nenozīmē to, ka tiek atņemtas attīstības iespējas.
Tādēļ aicinām visus interesentus piedalīties pirmajā informatīvajā sanāksmē, kas notiks Aizkraukles rajona padomes telpās šī gada 11. maijā no pulksten 13 līdz 15.
