“Par savām meitām esmu lepna, vēl nezinu, vai tā varēšu teikt arī par dēlu,” saka Ilma Pūga no Iršiem — triju bērnu māmiņa, kura viņus audzinājusi viena.
“Par savām meitām esmu lepna, vēl nezinu, vai tā varēšu teikt arī par dēlu,” saka Ilma Pūga no Iršiem — triju bērnu māmiņa, kura viņus audzinājusi viena. Ģimenē bērniem reizēm varbūt pietrūcis materiālu lietu, bet allaž bijis diezgan mīlestības.
Katras mātes sapnis
“Viņiem neklājas viegli, bet bērni šajā ģimenē ir brīnisķīgi,” dzirdu atsauksmi par nomaļajā Iršu pagasta mājā dzīvojošo Pūgu ģimeni. Māte viena audzina trīs bērnus, turklāt abas vecākās meitas šajā mācību gadā sākušas studijas augstskolā. “Kaļvu” pagalmā mūs sagaida smaidīga sieviete, un arī vēlāk viņas teiktajā ne reizi nepavīd rūgtums vai žēlošanās par grūto dzīvi. Prieks par bērniem gan skan ik vārdā.
“Vienai bērnus audzināt nebija viegli, visādi gājis, taču es neko nenožēloju,” atzīst Ilma Pūga. Abas vecākās meitas — deviņpadsmitgadīgā Kristīne un gadu jaunākā Solvita — mātei spējušas sagādāt daudz patīkamu brīžu. Gudras, mērķtiecīgas un sirsnīgas meitas — tas ir katras mātes sapnis. Pastarītis Mārtiņš mācās Odzienas pamatskolas 4. klasē. Māte bilst, ka puika gan esot savādāks.
Grāmata — labākā rotaļlieta
“Meitiņas jau mazotnē bija ļoti zinātkāras,” stāsta Ilmas kundze. “Ar mazajām daudz darbojās vecāmāte, mācīja lasīt un rakstīt. Kamēr citi bērni pagalmā rotaļājās, Kristīne un Solvita lasīja grāmatas. Solvita skolā sāka iet gadu agrāk, reizē ar māsu. Mazās bija ļoti līdzīgas, un visi viņas uzskatīja par dvīnēm.”
Mācoties Pērses pamatskolā, vēlāk Pļaviņu ģimnāzijā, meitas uz zinībām nekad nav bijis jāmudina. Abas ar panākumiem piedalījušas mācību priekšmetu olimpiādēs. Istabā, kurā nav lepnas iedzīves, sienas rotāšanai piestiprināti Kristīnes vidusskolas gados vairāk nekā divdesmit iegūto Atzinības rakstu.
“Man ļoti laimējās,” priecājas Ilmas kundze. “Pērn Vītolu fonds abām meitām piešķīra stipendiju studijām augstskolā. Tikai ar šo palīdzību Kristīne un Solvita var turpināt mācības.” Solvita studē Stradiņa Medicīnas universitātē, Kristīne — Tehniskās universitātes Ķīmijas fakultātē. Abas budžeta grupā, turklāt Kristīnes kursā esot tikai trīs budžeta vietas. Arī tagad mātei nav jāuztraucas, vai meitas tiks galā. Viņas mācās labi un, tāpat kā vidusskolā, turpina piedalīties arī pašdarbības kolektīvos. Kristīne dziedāšanu gan nomainījusi ar teātri.
Jāšķiras bērnu dēļ
Kad jautāju, kāpēc Ilmai nācies bērnus audzināt vienai, viņa atklāti stāsta par savu dzīvi. Pēc Vecbebru tehnikuma beigšanas, kur Ilma apgūst biškopes arodu, jaunā sieviete sāk strādāt Preiļos. Tur apprecas, un jaunajā ģimenē piedzimst abas meitiņas. Vīram gan allaž ir par ģimeni svarīgākas lietas, un sākas nesaskaņas. “Bērnu dēļ izlēmu no vīra aiziet,” atceras Ilma Pūga.
Ar pusotru un divarpus gadu vecajām meitiņām viņa atkal atgriežas vecāku mājās. Ilmas māte un tēvs labprāt palīdz audzināt mazmeitas, tagad abi vecāki miruši. Ilmas kundze atzīst, ka bērnu audzināšanā daudz palīdzējuši arī radi: “Patiešām jauki cilvēki, bez viņu atbalsta es būtu salūzusi.”
Tēvs par meitām nav interesējies, viņam cita ģimene un bērni. Savulaik esot bijis pat augstā amatā — pagasta padomes priekšsēdētājs. “Kad gada beigās Pļaviņu ģimnāzijā godināja labākos skolēnus, uzaicināju arī Kristīnes un Solvitas tēvu,” atklāj Ilmas kundze. “Gribēju, lai atbrauc un paskatās uz savām jaukajām meitām. Neatbrauca… Meitas tagad saka — viņš par mums nelikās zinis, un arī mēs par tēvu neko zināt negribam. Tomēr ir mazliet sāpīgi, meitenes droši vien tāpat iekšēji pārdzīvo.”
“Vienas dienas cilvēku nevajag”
Otrreiz Ilma neapprecējās. “Svešs vīrietis bērnus nekad nepieņems kā savējos,” uzskata viņa. Ar Mārtiņa tēvu attiecības paputēja, taču arī to neesot ko nožēlot. “Labie apkārt nemētājas, bet vienas dienas cilvēku man nevajag,” klusi piebilst viņa. “Man blakus jābūt stipram vīrietim, kurš var izdarīt to, ko nevaru es. Pati skaldu malku, māku naglu iedzīt, tā ka viņam nemaz nebūtu tik vienkārši.”
Dāvana par centību
“Kad meitas auga, bija vieglāk,” stāsta māte. “Man bija darbs, strādāju fermā. Tagad bez labas izglītības darbu atrast grūti. Kādu laiku strādāju gaterī. Darbs smags, bet nauda vajadzīga, tomēr beigās algu nesaņēmu. Šopavasar gāju pie saimniekiem ravēt zemenes.
Pagasta padome atbalstītu, bet es jau pati neeju un neprasu. Ir cilvēki, kuriem vēl klājas grūtāk. Paši izaudzējam kartupeļus, vasarā ejam ogās un sēnēs, ziemai krājumus sarūpējam.”
Īpašu pārsteigumu pagājušajā vasarā Pūgu ģimenei sagādāja “Lauku Avīze” (tagad “Latvijas Avīze”). Viņi saistībā ar akciju “No rokas rokā” ieradās ar ciemkukuli — lielu maizes klaipu un dāvanām. Par kopīgiem izglītības centieniem — vēsta “Kaļvos” goda vietā noliktais Atzinības raksts.
Pavasarī skumt nav laika
Ilmas ikdiena tagad rit, strādājot nelielajā saimniecībā. Brāļi palīdz apstrādāt zemi, pati saimniece aprūpē bišu saimi, savam priekam audzē puķes. “Pesimisms pārņem garajos ziemas vakaros, pavasarī skumt nav laika,” saka Ilmas kundze. “Šogad gribu pamēģināt izaudzēt melones un arbūzus.”
Studentes Kristīne un Solvita mājās tagad ir retāk. Ilma negribētu, lai meitas atgriežas Iršos. Darba te nav, un lauciniekiem klājas arvien grūtāk.
“Arī pati nožēloju, ka nepaliku Rīgā, kad jaunībā bija tāda iespēja. Kas zina, varbūt dzīve būtu citādi ievirzījusies.” Jau pēc brīža viņa atkal smaida — ko es te sūdzos, man ir tik labi bērni!
