Zied ievas Koknesē.
Zied ievas Koknesē
Zied ievas Koknesē, tik baltas un tik klusas,
Pār upes krastiem zarus sakļāvušas.
Balts ziedu sniegs mums pretim veras maigs,
Klāt pavasaris — ievu ziedu laiks.
Es zaru pieliecu un veros ievu ziedos —
Tik balts un tīrs šai mirklī liekas viss,
Tāds gaišums ielīst domu pavedienos,
Jauns rīts mums apkārt piedzimis.
Tas labrītu teic visai Koknesei
Un siltus starus ziedu kausos lej,
Un tie kā neprātīgi veras pretim saulei
Un gaišumu sniedz katrai pazarei.
Šai mirklī Koknesi var saukt par karalieni,
Jo ziedu pērlēm pielijis viss krasts,
Un rasas pilieni kā samta pieskārieni
Mūs visus modina — klāt ievu pavasar”s.
Ja gribat sajust balto ievu glāstus,
Uz Koknesi jums ciemos jāatbrauc.
Te lakstīgalas pogo brīnumstāstus
Un ievu sapņus izsapņot būs ļauts.
***
Jūs, maldīgie vasaras vēji
Ar saules un siltuma spārniem,
Jūs notvert es nevarēju
Un savīt ar sapņiem saviem.
Jūs, vasaras gaisīgie vēji
Ar ziedlapu raibajām dejām,
Jūs paturēt sev es negribēju
Un savīt ar dienām savām.
Jūs, vasaras rietošie vēji,
Kurus rudens jau nes uz spārniem,
Kā pieturēt jūs, es nezināju,
Un savīt ar gadiem saviem.
***
Viss it kā mums bijis jau —
Gan saules pilns pielijis austošs rīts,
Gan rasas dzidrums, kurš acīs mirdz,
Gan sniegs, kurš plecos un matos krīt,
Gan apiņu sīkstums, kurš pašus mūs vij.
Viss it kā mums bijis, bet daudz kas vēl būs —
Būs vienmēr taka, pie bērniem kur steigt,
Būs mazbērni, kuriem pasakas teikt.
Būs ciemi, kur iet, būs ziedi, ko plūkt,
Un vienmēr kāds draugs, pie sevis ko lūgt.
Mums daudz kas ir bijis un daudz kā vēl būs.
