XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki nav aiz kalniem. Novada kori sabrauc uz kopmēģinājumiem, mēģina arī skolās uz vietas, gatavojas skatēm, lai izcīnītu ceļazīmi vasarā dziedāt lielajā kopkorī Mežaparkā. Izņēmums nav arī Aizkraukles novada skolu kori.
Beidzot pēc 10 gadu pārtraukuma arī skolu kori un deju kolektīvi sanāks uz lielo dziesmu un deju forumu Rīgā. Taču skolēnu koru un deju kolektīvu skaitu un arī to dalībnieku skaitu ietekmējuši dažādi notikumi. Tāpēc svētku organizatorus satrauc jautājums, cik kuplas būs dziedātāju rindas. Vai Mežaparka Lielajā estrādē jeb Sidraba birzī tās nebūs pārāk retas?
Vai situācija tiešām tik dramatiska, un kāda tā ir Aizkraukles novadā? Par to centāmies tikt skaidrībā ar Aizkraukles koru apriņķa virsdiriģentu Eduardu Grāvīti.
Pozitīvas sajūtas
Ar Eduardu Grāvīti tiekamies pēc kopkora mēģinājuma, uz kuru ieradušies Aizkraukles novada vidusskolas, Kokneses, Skrīveru un Neretas vidusskolas 5.—9. klašu kori ar savām skolotājām. Kādas sajūtas pēc mēģinājuma ir to diriģentam? Viņš teic, ka ļoti pozitīvas: “Nav jāmāca balsis. Ir dažas ritma kļūdas, pie kurām jāpiestrādā, tāpat jāpiestrādā, lai saskaņotu ansambli. Es nāku ar pozitīvu attieksmi, bērni to jūt, un arī viņu attieksme ir pozitīva. Leonīds Vīgners mani mācījis: tu jau vari pateikt to vārdu un nodziedāt formāli, bet vari nodziedāt tā, ka atklāj vārdu patieso jēgu. Tad jau veidojas dzeja un poēzija, kas ir mūzikā. Mūzika ir māksla, kas nojauc visas robežas.
Mēģinājums tiešām bija pozitīvs un jaudīgs, mēs izdziedājām visu plānoto. Viena dziesma gan palika neizdziedāta, bet kopmēģinājumi paredzēti divas reizes trijos mēnešos, tad arī visu izdziedāsim.”
Cik mēs bijām, tik arī esam!
Kāda skolēnu koru situācija ir Aizkraukles novadā. Vai bažām, ka Sidraba birzī būs retas dziedātāju rindas, ir pamats?
“Šodien bija pirmais kopmēģinājums pēc vasaras,” saka Eduards Grāvītis. “Redzējāt taču, cik tas bija daudzskaitlīgs! Vismaz Aizkraukles novadā kori nav mazinājušies — tie joprojām ir Aizkrauklē, Koknesē, Skrīveros, Neretā, Pļaviņās. Cik mēs bijām, tik arī esam! Vasaras sākumā mums bija dziesmu svētki kopā ar pieaugušo koriem. Jaunieši dziedāja savu — skolēnu dziesmu svētku — repertuāru, pieaugušie savu repertuāru. Principā situācija ir pozitīva. Bijām sagatavojuši septiņas dziesmas. Viss bija jauki. Jaunieši ir atsaucīgi, skolotāji strādā godprātīgi.” Diriģents teic, ka nepastāv jautājumi, kāds tiks vai netiks uz dziesmu svētkiem. Pagaidām galvenais ir, kādu dziesmu skatē izlozēs un kā nostartēs. “Valstī finansiālā situācija skolotāju darba apmaksai ir tāda, kāda ir. Esmu tam piegājis ar domu, ka citiem ir vēl sliktāk. Dziesmu svētkiem esmu noskaņots pozitīvi, jo daudz kas ir atkarīgs no tevis. Motivēt bērnus dziedāt un skolotājus strādāt, un rādīt priekšzīmi ir mans, virsdiriģenta, darbs,” teic E. Grāvītis.
Ir tikai pozitīvi, ka novadā skolēnu koru skaits nav sarucis, bet kā ar dziedātājiem? Viņu skaits gadu no gada nedaudz mainās, vidēji katrā korī dzied 30 — 40 bērnu.
Aizkraukles pusē ir divi mūzikas skolu kori, trīs 5.—9. klašu kori un viens jauktais koris — “De Cantare”. Agrāk korī “De Cantare” dziedāja tikai vidusskolēni, tagad starp dziedātājiem jau ir septītklasnieki, kā arī izlīdz daži absolventi. “Pagājušajā gadā man bija mazāk dziedātāju,” stāsta diriģents. Raksturojot situāciju, viņš teic, ka to negatīvi ietekmēja arī kovids. Tika solīti jauni tērpi, tiem naudas nav. Pašreizējie tērpi pašūti pirms 20 gadiem. Bet ar to var samierināties, jo tas nav būtiskākais. Kas ir būtiskākais? Kad dziedi, pašam un publikai patīk.
Lai bērni neviltos
Vai skolēniem, jauniešiem mazinās interese par dziedāšanu? “Es neteiktu, ka mazinās vai palielinās,” saka Eduards Grāvītis. “Tas ir ikdienas darbs. Ja valdošo aprindu attieksme vērsta uz kaut ko citu, tad bērns redz, dzird, kas notiek mājās, ielās un veikalos. Nekur nav viegli. Pasaule ir ļoti sarežģīta, un tikai ar pavēlēm un direktīvām situāciju nesaglābs. Gudra ir tā valsts, kas domā par saviem bērniem. Paies pieci gadi, un viņi būs vēlētāji, tie, kas šo valsti cels. Pašreizējā situācija ir tāda, ka jaunie par skolotājiem nenāk strādāt. Tā ir problēma. Ja atgriežamies pie atalgojuma, skolā tas nav konkurētspējīgs. Diemžēl pēc reformām skolotājs ir zaudētājos, jo atalgojums ir mazāks nekā pagājušajā mācību gadā.” Diriģents piebilst, ka veiksmīgs piemērs ir Islande, kur neatkarīgi no tā, vai tā ir skola aiz polārā loka vai mācību iestāde galvaspilsētā, skolotājs saņem adekvātu atalgojumu, un nauda bērnam vai vēl kaut kam neseko.
Runājot par atalgojumu, vai var teikt, ka skolās tautas mākslas kolektīvu vadītāji strādā, entuziasma vadīti, jo atalgojums ir samērā zems? Grāvīša kungs teic, ka personīgi viņš nevar sūdzēties, jo par nostrādātājām stundām algu saņem. Uz darbu no Pierīgas uz Aizkraukli viņš rīta agrumā dodas ar vilcienu, pulksten 12 darbu sāk, sešos vakarā skolas durvis aizver. Skolēni pie skolotāja nāk visu laiku. “Bērniem stundas beidzas dažādos laikos, un tur ir tā grūtība,” saka diriģents. “Strādāju vēl ar tiem, kuriem, kā saka, vajag vairāk padziedāt.” Turklāt ir arī problēma, ka bērniem, kuri dzīvo ārpus Aizkraukles, piemēram, Secē, jārēķinās ar sabiedriskā transporta kursēšanas laikiem. Dažkārt ir tā, ja bērns uz dziedāšanu tiek vēlāk, viņam pakaļ atbrauc vecāki. “Man ir svarīgi, lai bērns nebūtu vīlies, lai viņam nebūtu kauns dziedāt, lai izjūt gandarījumu — tas ir pats galvenais,” teic E. Grāvītis.
Situācija atšķiras
Diriģents nenoliedz, ka situāciju koru jomā ietekmējusi arī skolu reforma: “Tas nevar neietekmēt. Cilvēkiem, kas skaita naudu, ir jārēķina. Uz to, ka slēdz skolu un tīri matemātiski paskatoties, kāda situācija ir Aizkrauklē, Kuldīgā, citās pilsētās, kur iespējas ir citādākas, tā matemātiski nogriezt kā ar lineālu, ir jāapskatās, kādi ir tie apstākļi, jo katrā skolā situācija ir unikāla. Administrācijas darbs nav tikai pārbaudīt un kontrolēt, noteikt noteikumus, kuri dažkārt ir aplami. Tā ir tīra papīru būšana. Vai atalgojums ir, izdomājot kaut kādus jaunus noteikumus, katru gadu tos mainot, vai mēģinot un meklējot kādu risinājumu, kā palīdzēt un uzlabot izglītības sistēmu? Pašlaik tika noārdīta vecā, iepriekšējā, un jaunās nebija, aizvien vēl nav mācību grāmatu. Sekojot visām norādēm, stundām gatavojos līdz 12 naktī. Lai bērniem būtu interesanti, nevis tikai nostāties viņu priekšā.
Es ļoti cienu savas Aizkraukles kolēģes, kas savā darbā ir aizrautīgas. Cik var, palīdz ar padomu. Pašvaldība, ja var, lai palīdz finansiāli, jo slodze ir liela, īpaši pirms dziesmu svētkiem,” teic Grāvīša kungs.
Jāsaglabā paaudžu sistēma
Kā visu varētu vērst par labu, lai pēc gadiem neizzustu pieaugušo kori? Ar pieaugušajiem ir citādi. Ja ģimenes galvam jāgādā iztika, ja viņš līdz vēlam vakaram strādā, viņš korim laiku nevarēs atlicināt. “Tagad ir daudz visādu iespēju, kur sevi ieguldīt, atraisīt un izklaidēt, un koris nav pirmajā vietā. Cilvēkam ar to jābūt “inficētam”,” saka Grāvīša kungs.
Runājot par Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku repertuāru, Aizkraukles koru apriņķa virsdiriģents teic, ka tas nav sliktāks par to, kāds bija, bet dažas dziesmas ir problemātiskas no tāda viedokļa, kāds ir vidējais skolotāju vecums. “Ja ir lielas ritmiskas problēmas, mūsdienīgi ritmi, gribot negribot tur būs klupšanas akmens. Ir liela iespēja klausīties un pašam mācīties, bet tas prasa laiku. Kādam tas laiks ir, bet kam ir ļoti daudz stundu, laika tam neatliek. Nav tā, ka paņemsi dziesmu un uzreiz varēsi iet pie kora. Man laiks atļauj, un es gatavojos,” teic E. Grāvītis. Vai bērniem sarežģīti izdziedāt dziesmu svētku dziesmas? Ir dziesmas, kuras sagādā grūtības. “Tas ir ikdienišķs darbs, ka tu attīsti un attīsti bērnu. Ja skolā ir saglabāta paaudžu sistēma — dziedāšana no maza bērna kājas, tad viss ir kārtībā. Aizkrauklē starp vidējo posmu un sākumskolu ir liels robs. 1. un 2. klasē bērni dzied korī, pēc tam ir pārtraukums. To es izjūtu, jo man ir jāsāk mācīt no sākuma. Bet tas ir mans darbs,” teic diriģents. “Es nekad neesmu nolaidis rokas. Ja otrādi, tad jāmeklē cita nodarbe. Bija tā, ka ieteicu dziesmu svētkiem dziesmas. Tās netika iekļautas. Pirmkārt, tās bija jaunas dziesmas, kas svētkos nebija dziedātas. Man pateica, ka dziesmas labas, bet ne dziesmu svētkiem. Tā teikt, ģenerāļu pavēles nav apspriežamas.
Dziesmu svētkos diriģēšu Renāra Kaupera dziesmu “Mana dziesma”. Ļoti skaista dziesma. Esmu par to priecīgs, gandarīts. Būtībā tā ir ar jebkuru dziesmu. Dziesmu svētkos ir dziedātas dziesmas, kuras es negribētu, bet es ļoti daudz ar to dziesmu strādāju, kamēr man liekas, ka tā ir vislabākā! Ar tādu attieksmi es eju pie kora.
Samērā daudz dziesmu, kas nonāk pie cilvēkiem, nonāk caur izpildītāju. Vienmēr būs kāds, kuram repertuārs neliksies gana labs, un otrādi. Varbūt tas varētu nebūt tik apjomīgs. Esam tendēti uz lielu kvantumu dziesmu, var diriģēt katrs vienu dziesmu, bet tad dziesmu nebūs tik daudz. Ir diskutablas dziesmas, bet tādu, kuras nebūtu dziesmu svētkiem domātas, manuprāt, nav.”
***
Nākamajā gadā skolēnu koriem sava varēšana būs jāpierāda skatēs. Skašu saraksts jau izveidots, un novada kori tajā dziedās aprīļa beigās. “Skatē nav izvēles, ir tikai izlozes dziesmas un obligātā dziesma. 10 dienas pirms skates diriģents uzzina dziesmu,” saka Eduards Grāvītis. Skaists pasākums saistībā ar skolēnu dziesmu svētkiem Aizkrauklē notiks 14. maijā. Tajā ieradīsies arī Renārs Kaupers un ar kopkori izpildīs savu dziesmu.
“Man ir cerīgs un pozitīvs noskaņojums,” sarunas noslēgumā teic Eduards Grāvītis, neslēpjot prieku, ka pēc 10 gadu pārtraukuma skolēnu dziedošie kolektīvi sanāks kopā Mežaparka Lielajā estrādē.
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
Reklāma