Skaitām dienas līdz 1. maijam, kad kļūsim par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti. Vienu no mazākajām un nabadzīgākajām, kurā valda korupcija un pieaug bezdarbs.
Skaitām dienas līdz 1. maijam, kad kļūsim par pilntiesīgu Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti. Vienu no mazākajām un nabadzīgākajām, kurā valda korupcija un pieaug bezdarbs. ES gatava dot līdzekļus un palīdzēt sakārtot ekonomiku, ja pildīsim visu, ko tā noteiks.
Arvien skaļāki kļūst neatkarīgās Latvijas nelabvēļi, kuri grib mūs nomelnot ES valstīs un visā pasaulē. Kā vienmēr, vadošā ir Krievija, kura ar ļaunu prieku seko katrai Latvijas neveiksmei, lai par to izbazūnētu visur un visiem, no mušas izpūšot ziloni.
Latvijas lielākais grēks, protams, ir 50 gadu ilgā krievu “minoritātes spīdzināšana”, lai iemācītu viņiem latviešu valodu, kura nu jau vairāk nekā desmit gadu ir valsts valoda.
Otra nelaime ir vēl daži simti dzīvo latviešu leģionāru, kuri savulaik, Krievijasprāt, par Latvijas brīvību cīnījās vācu karaspēka SS rindās. Šo sirmo vīru, viņu pēcnācēju un kritušo biedru piemiņas diena — 16. marts — Krievijai ir kā dadzis acī, tāpēc mūs zākā par fašistiem.
Krievija un Baltkrievija ANO Cilvēktiesību komisijai iesniedza un tā pieņēma rezolūciju, nosodot neonacismu un bijušo esesiešu publiskos saietus.
Lai gan tajā konkrēti nav norādīts, ka, šo dokumentu rakstot, Krievija galvenokārt domājusi par Latviju, skaidrs, ka mūsu lielā kaimiņiene vēlējusies atgādināt tieši mūsu valsts vadītāju un politiķu attieksmi pret šo vēsturisko epizodi.
Vēsturniekiem līdz šim tā arī nav izdevies pasaulei pierādīt, ka latviešu leģionāri tolaik bija pilnīgi citādā situācijā nekā organizācijas “Waffen-SS” biedri. Patiesību zina ne tikai rietumvalstis, bet arī Krievija, tomēr tai joprojām izdevīgi Latvijas vēstures faktus interpretēt tieši šādā aspektā.
Taisnība politiķim Jānim Jurkānam, kurš atzīst, ka mēs paši sevi iekšpolitiski un ārpolitiski esam padarījuši par vēstures ķīlniekiem jeb vergiem. Viņaprāt, Latvijas okupācijas atzīšanu vajadzēja panākt jau sen, bet tas nav izdarīts vēl tagad, kad jau vairāk nekā desmit gadu esam brīva valsts.
Labi, ka patiesību zina un novērtē lielvalstis — ASV, Japāna, kā arī ES valstis, kuras balsoja pret rezolūcijas apstiprināšanu.
Apsveicama šajā saspringtajā laikā ir Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes—Freibergas kontaktu dibināšana ar Ķīnu. Viņa šajā zemē pavadīja vairākas dienas, Pekinā tikās ar Ķīnas prezidentu Hu Dziņ—tao. Ķīnas valdība apliecināja savu ieinteresētību sadarboties ar Latviju kravu transportēšanas jomā.
Abu valstu vadītāji vienojās par turpmāku ekonomisko sadarbību. Ķīnai tas ir izdevīgi, jo mēs taču būsim viena no ES dalībvalstīm.
Mūs nav aizmirsušas ASV — prezidents Džordžs Bušs vēstulē Ministru prezidentam Indulim Emsim pateicas Latvijai par atbalstu demokrātijas un miera stiprināšanā Irākā. ASV prezidents atzīst, ka Latvijas karavīri Irākā izceļas ar prasmi un drošsirdību. Šāda atzīšana gan maz ko līdzēs, ja Latvijai būs jāsaņem teroristu atmaksa kā Spānijai.
Irākā latviešiem jau divreiz uzbrukušas vietējo cīnītāju vienības, tāpēc mūsu karavīru sievas un draudzenes pulcējās, lai Latvijas aizsardzības ministram Atim Slakterim pieprasītu atsaukt karavīrus no Irākas.
Satrauktās sievietes pauda līdz šim vēl nedzirdētu faktu, proti, ka miera misijas karavīriem uz Irāku likts braukt obligāti, nevis viņi to darījuši brīvprātīgi. Viņas kategoriski pieprasīja vīru un draugu atsaukšanu, jo nevēlas būt atraitnes, bet mazie bērni — bāreņi.
Par latviešu karošanu Irākā gan atbildīgs bijušais aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, tomēr Slaktera kungs, sievietes mierinot, skaidroja, ka turpmāk Irākā vai kādā citā “karstā punktā” Latvijas karavīriem būs jādien tikai četri mēneši, nevis pusgads, kā patlaban. Viņš solīja rūpēties un īpaši uzmanīt mūsu karotājus Irākā, tomēr atsaukt mājās viņus neesot iespējams.
Pašam sēžot drošībā, nekāda dižā uzmanīšana gan nevar iznākt. Lielā Spānija varēja savējo tūkstošus atsaukt no Irākas, bet mazā Latvija, kā redzams, dažus desmitus vīru pasargāt nevar vai negrib.
Pārsteidzošs ir Ministru prezidenta Induļa Emša izvirzītais mērķis Latvijai kā ES valstij apsteigt Īriju. Nezinu, kādās jomās viņš to domā darīt, bet man tas atgādina kādreizējā PSRS vadītāja Ņikitas Hruščova aicinājumu apsteigt ASV. Paši krievi toreiz ironizēja, ka to neesot izdevīgi darīt, jo tad amerikāņi ieraudzīšot viņu plikās pēcpuses…
Emsim acīmredzot ir kāds plāns, to rādīs laiks. Īrija ir ekonomiski spēcīga zeme, un tajā strādā daudz Latvijas iedzīvotāju, īpaši jauniešu. Tur var labi nopelnīt, un arī dzīves dārdzība dažās jomās nav tik augsta kā pie mums.
Tāpēc Īrijas līmenis mums vēl ilgi varētu būt nesasniedzams mērķis.
Samērā klusa Saeimā ir partijas “Jaunais laiks” opozīcija. Tās frakcijas sēdē gan lemts veidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju, lai pārbaudītu Ministru prezidenta biedra Aināra Šlesera darījumu ar SIA “Ķīpsalas Saules akmens” kapitāla daļām.
Šlesers un viņa biznesa partneris Viesturs Koziols, savulaik kārtojot šī objekta būvniecības projektu un tad pārdodot būvniekam — SIA “Merks”, katrs saņēmis nedaudz vairāk par pusmiljonu latu. Taču sākotnējais uzņēmēju ieguldījums bijis tikai 16 tūkstošu latu. Šis ir nepārprotams korupcijas piemērs, cik Šlesers “godīgi” pelna savus miljonus. Tas nekas, ka pārstāv mācītāju partiju, Dievs taču piedod visu.
“Jaunā laika” ierosme izmeklēt Šlesera darījumu gan vairāk atgādina atriebību par ekspremjera Einara Repšes nekustamo īpašumu iegādes likumības pārbaudi, kuru ierosināja pašreizējā koalīcija.
