Labi gan, ka Lieldienas ir četras dienas, nevis četras nedēļas — tad es laikam sajuktu prātā. Mana Izabella visus svētkus grib svinēt tā kā neviens, bet beigās tāds rosols vien iznāk.
Labi gan, ka Lieldienas ir četras dienas, nevis četras nedēļas — tad es laikam sajuktu prātā.
Mana Izabella visus svētkus grib svinēt tā kā neviens, bet beigās tāds rosols vien iznāk. Šo svētku programma mums bija tik piesātināta, ka jūtos, it kā būtu piedalījies garās distances skrējienā.
Divas dienas pirms Lieldienām Izabella mani izkalpināja tā, ka esmu pārliecināts — viņai senčos noteikti bijuši vergturi. Iedomājieties — man ar otiņu vajadzēja dzenāt putekļus no radiatoriem. Paveikto viņa pārbaudīja ar lupu. Protams, nokritizēja par paviršību, un man visu vajadzēja tīrīt otrreiz.
Olu krāsošanu viņa man neuzticēja, jo pagājušajā gadā pārliecinājusies, ka man šim darbam pietrūkstot radošās dzirksts. Nu nezinu gan — ja viņas izdaiļotās olas var saukt par mākslas darbu, tad es tiešām esmu Anglijas princis.
Lieldienu rīta brokastis mums sākās ar ģimenes stiprināšanas un saticības rituālu — vienu olu sadalījām trijās daļās un kristīgi apēdām. Diemžēl no saticības pēc dažām minūtēm nebija ne miņas — Izabella gribēja iet uz baznīcu, bet mēs ar dēlu — nē. Smiekli nāk — kas viņa par ticīgo, vienkārši gribēja izrādīt savu jauno putekļmēteli. Pēc asas vārdu pārmaiņas mēs kapitulējām — kā mocekļi devāmies Izabellai līdzi. Viņa, protams, staroja — ļaužu baznīcā bija daudz, un Izabella ar balto mēteli žilbināja kā asteszvaigzne.
Svētku nagla mums bija brauciens uz Rīgu, lai noskatītos jauno filmu, par kuru visi runā, bet nav redzējuši — “Kristus ciešanas”. Diemžēl manas ciešanas, skatoties filmu, bija daudz lielākas nekā aktierim, tās atveidojot. Es nevaru ciest asinis, bet to filmā netrūka. Izabella, protams, mani izsmēja un nosauca par diletantu mākslas jomā. Cik labi! Varbūt nākamgad varēšu palikt mājās…
Indriķis
