Krietni biežāks viesis kā jūrasērglis, bet tomēr īpaši aizsargājams un saudzējams ir arī melnais stārķis.
Krietni biežāks viesis kā jūrasērglis, bet tomēr īpaši aizsargājams un saudzējams ir arī melnais stārķis. Aizkraukles rajonā ir tikai dažas vietas, kur sastopami šie putni. Pie tam pēdējos gados viņi kļuvuši arvien drošāki un vairs tik ļoti nevairās no cilvēkiem.
Augumā melnais stārķis ir nedaudz mazāks par visiem tik zināmo balto stārķi. Taču domāt, ka šis putns ir pilnībā melns, ir aplami. Melna vai tumši brūna ir putna mugura un spārni, bet vēders — balts. Veciem putniem kājas un knābis ir sarkans, bet jaunajiem — zaļgans.
Dabas svētnīcā
Ornitologi uzskata, ka šo putnu skaits samazinās intensīvās mežizstrādes dēļ. Putns labprāt dzīvo vecā lapukoku mežā un ligzdu parasti ierīko ozolā. Melnais stārķis ir gājputns un ziemu pavada Āfrikas dienvidos un austrumu daļā. Latvijā viņi atgriežas nedaudz vēlāk par baltajiem stārķiem un tikai pašlaik, iespējams, sāk iekārtoties ierastajās ligzdošanas vietās.
Kopā ar valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” darbiniekiem “Staburags” pabija kādas melnā stārķa ligzdas tuvumā. Tā vēl bija tukša un varēja redzēt, ka ziemā to ievērojami sabojājis sniegs. Tomēr vieta šķita īpaša — lielie koki iedvesa pat tādu kā bijību. Trūdošo lapu un plaukstošo pumpuru aromāts radīja noskaņu, ka esi iegājis dabas svētnīcā, kurā brīnumu ļauts ieraudzīt tikai retajam.
Skaits palielinās
Zalves mežā 1000 hektāru platībā novērotas trīs melno stārķu ligzdas. Droši zināms, ka apdzīvotas ir divas no tām. Melnā stārķa ligzdas reģistrētas arī vairākos citos Aizkraukles rajona pagastos. Pēc 1996. gada datiem, Latvijā ligzdoja 750 –– 900 melno stārķu pāru. Viņu skaits pēdējos gados pieaudzis.
Dziedē savainojumu
Taču ne vienmēr melnie stārķi ir pasargāti no dažādām nelaimēm. 2002. gada vasaras nogalē “Staburaga” redakcijai piezvanīja kāda Skrīveru pagasta iedzīvotāja, kura Daugavas malā pie “Klidziņas” atrada malumednieka sašautu jaunu melno stārķi. Putns bija novārdzis, ar ievainotu kāju un gūstītājiem nepretojās.
Sākumā bija grūti viņam sameklēt barību. Vardes putns neēda, toties zivis gan. Nedaudz atlabis, sētā sāka ieviest savu kārtību –– klabinot knābi, padzina kaķi, un arī suņi bēga būdā. Viņš ļoti sargāja spainīti, no kura deva zivis.
Putnu toreiz apskatīja arī Madonas reģionālās vides pārvaldes valsts vides inspektors Uldis Ļoļāns. Viņš atzina, ka putns ir atlabis, taču nevarēja droši noteikt, vai ievainojums radies no šāviena, vai putns, kas izšķīlies pavasarī, ievainojumu guvis pats. Ievainojums labi sadzija, un melno stārķi palaida brīvībā Lobes ezera krastā.
