Tautā saka: labs pāris no gados vecāka vīra un ļoti jaunas sievas nevar iznākt. Pavērojot sabiedrību, redzam, ka tā arī ir. Vairums šādu pāru ilgi kopā nenodzīvo un nav laimīgi.
Tautā saka: labs pāris no gados vecāka vīra un ļoti jaunas sievas nevar iznākt. Pavērojot sabiedrību, redzam, ka tā arī ir. Vairums šādu pāru ilgi kopā nenodzīvo un nav laimīgi.
Iemīlas skolotājas vīrā
Pirms gandrīz trīsdesmit gadiem rīdziniece Anta mācījās vidusskolā un iemīlējās savas klases audzinātājas vīrā Vilnī, kurš par meiteni bija 29 gadus vecāks. Viņš bija inženieris kādā lielā rūpnīcā, un abi ar sievu dzīvoja divistabu dzīvoklī blakus “Bērnu pasaulei”, bērnu viņiem nebija.
Anta bija vienīgā meita labi situētā mūziķu ģimenē, apdāvināta un skaista, viņai draugi un radi paredzēja pianistes karjeru. Mēs iepazināmies, kad viņa jau bija divu bērnu māte un gatavojās šķirties…
Bet vēl pirms tam notika nenovēršamais. Apciemojot skolotāju mājās, viņa iepazinās ar Vilni, kungu tuvu piecdesmit gadiem, elegantu, bet pēc rakstura diezgan sīkumainu un egoistisku. Sieva vīru dievināja, tāpēc viņš bija pieradis, ka visur ir pirmajā vietā un ģimenē viss notiek pēc viņa prāta. Skolotāja bija audzēkņu mīlēta skolotāja, mācīja latviešu valodu un literatūru kādā Rīgas vidusskolā. Kopā ar jauniešiem devās uz teātriem, muzejiem, tikās ar slaveniem dzejniekiem. Un tad viņu ģimenē iejaucās Anta…
Blakus laime un nelaime
Darbā aizņemtajai skolotājai nebija ne jausmas, ka Anta ar Vilni slepeni tiekas. Kad viņa to beidzot ievēroja, bija jau par vēlu. Vidusskolas eksāmenu laikā Anta saviem vecākiem paziņoja, ka gatavojas precēties ar audzinātājas vīru, tiklīdz viņu laulība būs šķirta. Un tā bija jāšķir, jo Anta jau gaidīja mazuli.
Divi cilvēki jutās laimīgi, bet pārējie dzīvoja kā ellē. Vissmagāk to pārdzīvoja Antas tēvs, operas orķestra mūziķis, kurš loloja lielas cerības meitas mūziķes talanta uzplaukumam. Tēvs meitu, ceļos krizdams, lūdza, lai viņa neizposta skolotājas ģimeni, lai domā par savu talantu un dara prieku vecākiem, brīdināja, ka pēc desmit gadiem Sergejs būs vecs vīrs, bet viņa jauna sieviete pašā skaistuma plaukumā.
Anta tēvam neklausa
Nekas nelīdzēja, Anta tēvam pirmo reizi mūžā nepaklausīja, jo viņu interesēja tikai šīs nevienlīdzīgās laulības. Meitene bija kā apmāta no šīs mīlestības, neredzēja ne Viļņa rakstura trūkumus, ne grumbas sejā un jau pavisam “šķidro” frizūru. Viņš bija Antas pirmais vīrietis, un tajā brīdī Antai neko vairāk nevajadzēja.
Tēvu no pārdzīvojuma paralizēja, ārsti dzīvību gan izglāba, bet viņš vairs nekad nepiecēlās no ratiņkrēsla. Dažās nedēļās novecoja līdz nepazīšanai, bet māte no bēdām acis izraudāja. Abi Antas kāzās neieradās, un tā viņu laimīgajā ģimenes dzīvē bija pirmā “melnā diena”.
Sievu izliek no dzīvokļa
Pēc Antas atturīgā stāstījuma sapratu, ka vēl traģiskāk viss beidzies Viļņa sievai. Viņa zaudēja prātu un dažus atlikušos mūža gadus pavadīja slimnīcās un sanatorijās.
Tuvinieku skolotājai nebija, Vilnis viņu bija nodevis pat tik zemiskā veidā, ka ar tiesas lēmumu izlika no abu kopīgā dzīvokļa, pierādot, ka tas vajadzīgs jaunajai ģimenei, kurā būs bērns…
Vīra vietā bērni
Tā, vairākus tuvus cilvēkus padarot ļoti nelaimīgus, savu kopdzīvi sāka Anta un Vilnis. Pirmā piedzimā meita Anda, pēc pāris gadiem — dēls Arnis. Anta augstāko izglītību neieguva, Vilnis drīz aizgāja pensijā, bet Anta strādāja par pārdevēju “Bērnu pasaulē”. Ļoti priecājās par bērniem, toties attiecības ar vīru kļuva arvien vēsākas.
Viens no iemesliem bija tas, ka vīrs Antas sirdī vairs neieņēma pirmo vietu, tie bija bērni. Vilni bieži kaitināja arī sabiedrības attieksme, jo, kad viņš bērnus veda pastaigāties, visi viņu dēvēja par vectētiņu. Kad aizskartais vīrietis aizrādīja, ka ir bērnu tēvs, viņam nācās uzklausīt ne vienu vien dzēlīgu piezīmi.
Tēvs kā vectētiņš
Kad Vilni ieraudzīju pirmo reizi, viņš patiesi atgādināja pat Antas vectēvu, tik novecojis bija. Gadi traucēja paciest bērnu draiskulības, viņu slimības, kad bija jāpārdzīvo arī negulētas naktis. Vecais vīrs, kuru pirmā sieva un arī māte savulaik bija “uz rokām nēsājušas”, tagad pēkšņi sajuta, ka uzņēmies nastu, kuru nevar ne pacelt, ne panest.
Jutu, ka Antai ir kauns kopā ar viņu iziet sabiedrībā. Arī uz teātriem vai koncertiem viņa gāja ar draudzenēm. Un tad sākās greizsirdrības scēnas. Anta sāka no vīra izvairīties, dažkārt pat sasistā zilā acs bija jānopūderē, lai varētu aiziet uz darbu… Viņa vairāk bija kopā ar bērniem, veda viņus gan uz mūzikas skolu, gan dejām.
Ar to vien jaunās sievietes sirdij miera nebija, jo vīra uzvedība arvien vairāk sāka atgādināt veca, prātu “izkūkojoša” muļķa izdarības. Draugi no viņiem novērsās, Vilnis arvien biežāk brauca uz lauku mājām, kur savulaik bija dzimis un dzīvojis ar vecākiem.
Dramatiska šķiršanās
Viss beidzās ar vētrainu šķiršanos, lielu tiesāšanos par mantu, bet kopumā tas bija dramatiski un neētiski. Īpaši mantas dalīšanā cīnījās par tādiem sīkumiem, ka izbrīnīja pat tiesu.
Kad viss bija galā, Antai pat mati bija nosirmojuši. Viņu kopdzīve nebija ilgāka par desmit gadiem. Cik vētraini laimīgs un neprātīgs bija tās sākums, tikpat vētrains, tikai traģisks, bija tās nobeigums. Anta nožēloja visu, izņemot to, ka ieguvusi divus mīļus bērnus. Bet pat par to viņa Vilnim nebija pateicīga, jo viņš ar savu greizsirdību bija jaunajā sievietē nogalinājis pēdējo nieku mīlestības.
Asaras aizskalo šķietamo laimi
Ar Antu sen neesam tikušās. Viņai ir dzīvesdraugs, bet bērni piepildījuši vectēva sapni — kļuvuši mūziķi. Anta ir vecmāmiņa, bet Viļņa jau sen vairs nav.
Zinām, ka mūžībā aizgājušajiem tuvinieki parasti piedod arī pāridarījumus, bet Anta ne reizi nav bijusi pie vīra kapa. Tik dziļa sāpe palikusi sirdī. Reiz viņa teica: tas tāpēc, ka viņi abi kā apmāti savu laimes “pili” būvējuši uz tuvinieku asarām. Tās daudz ko aizskalojušas, un viss sabrucis. Bet vai viss? Antai taču ir bērni, kuriem ir Viļņa uzvārds, viņi tēva atdusas vietu nav aizmirsuši. Tātad katrā nelaimē ir arī kāda daļa laimes.
