2004. gada 13. janvāra “Staburagā” rubrikā “Sendienās” bija publicēta fotogrāfija, kurā redzami Stukmaņu muižas kalpi, bet 3. februāra numurā — vēl divas muižas kalpones Marta Lazdiņa un Alvīne Altberga — mana māte.
2004. gada 13. janvāra “Staburagā” rubrikā “Sendienās” bija publicēta fotogrāfija, kurā redzami Stukmaņu muižas kalpi, bet 3. februāra numurā — vēl divas muižas kalpones Marta Lazdiņa un Alvīne Altberga — mana māte. Gribu pastāstīt, kā tālāk vijās grāfienes Medemas istabmeitas un vešerienes dzīves ceļi. Rakstu savas mātes, grāfa Medema istabmeitas, piemiņai.
Grāfiene apdāvina kalpones
Visās fotogrāfijās mana māte Alvīne un viņas draudzene Marta ir blakus. Grāfiene bijusi dāsna pret savām kalponēm. Ziemassvētkos visas apdāvināja kleitām, brunčiem, blūzēm, priekšautiem. Grāfs bija laipns, rītos centās pirmais pateikt: “Labrīt!”. Ēda pie kalpu galda, alga bija divi rubļi mēnesī. Tā tolaik bija liela nauda, taču māte to netērēja, nebija vajadzības. Noguldīja bankā, un vēlāk dzīvē nauda noderēja. Māte muižā nokalpoja deviņus gadus.
Māte ar tēvu un Marta ar savu vīru iepazinās, dziedot korī. Abi puiši bija tuvi kaimiņi. Sākās Pirmais pasaules karš, un jaunieši nolēma nešķirties. Tā mans tēvs Jānis Nadziņš un Kārlis Mežvēveris ar līgavām zirgos brauca uz Kalsnavu pie mācītāja Andrieva Niedras, lai salaulātos. Vācu karaspēks jau bija tuvu, bet krievu karavīri zemniekus dzina ārā no mājām. Vēl tagad mežs pie kapiem vienos ierakumos un bedrēs.
Mājas vietā skurstenis
Mani vecāki devās bēgļu gaitās uz Ukrainu. Tur tēvs strādāja ogļu raktuvēs. 1918. gadā atgriezās, bet mājas vietā tikai nātrēs ieaudzis skurstenis. Zināja, ka Latvijā valda bads, tāpēc mamma pārdeva savas drēbes. Par iegūto naudu nopirka maisu cukura un miltu. Pirmo ziemu dzīvoja kaimiņu pirtiņā. Iztika ar runkuļiem, kartupeļiem, lāsi piena. Par cukura maisu pavasarī nopirka zirdziņu, par miltu maisu — gotiņu.
Visas koka mājiņas bija nojauktas, bet lejā, aiz kapiem, uzcelta vesela karavīru pilsētiņa. Saimnieki gāja un zīlēja, kam kura mājiņa pieder. Pirmo mājiņu uzbūvēt tēvam palīdzēja brālēni, vēlāk tapa arī klēts. Zeme bija aizaugusi, tāpēc cilvēki, nežēlojot sevi, sāka cīņu ar krūmiem. 1929. gadā, kad piedzimu es, mani vecāki jau dzīvoja jaunajā mājā “Kazuļos”. Bet Kārlis un Marta dzīvoja un strādāja kaimiņos, “Mežvēveros”. Liktenis bija nežēlīgs, Marta dzemdībās nomira. Kārlis līdz pat mūža galam nevarēja to pārdzīvot. Sāka dzert, mājās nestrādāja, kamēr parādu dēļ māju pārdeva.
Diploms par priekšzīmīgu saimniekošanu
Līdz 1940. gadam “Kazuļu” saimniecība bija priekšzīmīga. Saņemts diploms par šķirnes zirgu un govju audzēšanu, kviešu kūlumu. Mamma gan tos bailēs iznīcināja. Saimniecībā bija deviņas slaucamas govis, teļi, trīs zirgi. Govīm ierīkoti pieci aploki, iesēta zāle, baltais āboliņš. Purvā, izrokot grāvjus, nosusināta melnā, auglīgā zeme. Vasarā pļāva un mājās veda divus atālus. Labi maksāja par pienu un bekoniem. Ulmaņa valdība rūpējās par valsti un zemniekiem. No pienotavas varēja saņemt vājpienu, ko izbaroja cūkām. Zemnieki dzīvoja taupīgi, bet ne skopi. Visu naudu ieguldīja saimniecībā, bija pat ar zirgiem velkama kuļmašīna. To gan pārdeva, lai apmūrētu māju.
Tolaik darbojās piensaimnieku sabiedrība, tās biedriem piederēja pienotava, un tēvs tur strādāja par kasieri. Abās kaimiņmājās bija liels ābeļu un ogulāju dārzs. Tad nāca krievi, un viens dzērājs, gribēdams izpelnīties samaksu, nodeva Pļaviņu pagasta godīgākos, strādīgākos cilvēku, tajā skaitā arī manu tēvu. Daugavpils cietumā arestētajiem nodevēja vārdu pateica, taču vēlāk viņu pašu izsūtīja.
Sūta paciņu pēc paciņas
Tēvu arestēja 1944. gada 23. februārī. Atceros, kā kopā ar tēvamāsu Emmu meklējām tēvu Rīgas cietumā. Pie ieslodzījuma vietām cilvēki ar pienesumiem stāvēja garā rindā. Ja paciņu pieņēma, tātad arestētais tur bija. Mūsējo nepieņēma. Tēvamāsa brauca uz Daugavpils cietumu, bet neatrada arī tur. Saņēmām tikai labu cilvēku zīmīti, ka tēvs aizvests uz Sibīriju.
Pēc ilgāka laika no viņa saņēmām krieviski rakstītu vēstuli ar lūgumu atsūtīt paciņu. Pa pastu sūtīt nevarēja, tāpēc māte mēģināja Pļaviņu stacijā sarunāt paciņu par samaksu nosūtīt ar vilcienu. Noformēja to kā viena pasažiera bagāžu. Salikām tajā visu labāko, tā svēra ap astoņiem kilogramiem. Tēvs sūtījumu saņēma, bet gandrīz tukšu. Vēlāk tomēr izmantojām pastu.
Un tā piecus gadus katru mēnesi pa divām pakām. Vēl tagad domāju par mātes uzupurēšanos. Kur viņa ņēma naudu sūtījumiem? Katra kastīte bija jāiešuj jaunā drēbē. Tēvs bija paēdis un dzīvs, bet mums klājās grūti. Bija jāmaksā lielas nodevas, nodokļi. Glāba lielais ābeļdārzs. Apcirkņus piebērām ar āboliem, māte brauca uz tirgiem, kur par āboliem labi maksāja. Zemīti aparām abi ar brālīti: Jānim — 13, man — 16 gadu. Vienu dienu viens gāja uz skolu, otru — otrs. Kurš mājās, tas strādāja. Zirgi lieli, spēcīgi, arkls smags, tomēr kaut ko izaudzējām, bija ko nodot, tik pašiem nekas nepalika. Tomēr badā nemirām un kaut ko arī tēvam varējām aizsūtīt.
Padzen no mājām
Pēc tēva arestēšanas mums atņēma divas govis, zirgu. Stukmaņu muižā veidoja zirgu stalli, tāpēc daudziem bija jāšķiras no dzīvniekiem, kuri bija lieli palīgi ne tikai darbā, bet arī mīļi draugi bērniem. Vēl palikušās govis pārdeva, lai varētu nomaksāt nodevas. Izveidoja kolhozu, bet mūs tajā neņēma, arī ārsti Zemuri un viņas vīru nē. Neilgi pirms 1949. gada izvešanas mums un Zemuriem vietējā vara pavēlēja izvākties no savām mājām. Labi cilvēki ieteica aiziet, citādi izvedīs. Varasvīriem vajadzēja mūsu skaisto māju un dārzu. Aizgājām uz Bebruleju pie radiem. Dzīvojām Daugavas krastā vecā krogā. Sirds lūza, atstājot iekopto sētu. Līdzi paņēmām tikai zirgu, govi un vienu vezumu mantu. Brālītis Jānis pēc ielaista plaušu karsoņa saslima ar kaulu tuberkulozi un nomira 18 gadu vecumā.
Uz savu dārzu iet kā lūdzēja
Visu laiku dzīvojām kā zem pātagas, domājām — paliksim Latvijā vai nokļūsim Sibīrijā? 1950. gadā apprecējos, piedzima meitiņa Gundega. Ja mūs izvestu, cilvēki pēc vārda vismaz zinātu, ka meitiņa latviete. Bebrulejā nodzīvojām piecus gadus, bet drīz tur vairs nebija kur lopus ganīt, jo karjers pletās plašumā.
Tantei Bebrulejā bija mazs dārziņš, viena ābelīte. Mazā Guntiņa, dabūjusi ābolīti, nograuza to ar visu serdīti. Abas ar māti skatījāmies un raudājām. Mamma teica: “Nevaru to vairs izturēt, iešu uz “Kazuļiem” pēc āboliem.” Grozu paņēmusi, lielo lakatu apsegusies, jau līka — tāda viņa devās ceļā. Skaistā, staltā muižas kalpone, vēlāk lielu, skaistu māju saimniece, tagad jau ar spieķīti kā ubadze aizgāja uz pašas stādīto dārzu. Visu dienu raudāju, baidoties, vai jaunie saimnieki neizdzīs. Vakarā viņa pārnāca ar ābolu grozu. Māte stāstīja, kā iegājusi dārzā, kur skolēni jau bija pielasījuši pilnas kastes. Bet dārznieks teicis: “Ņem, saimniec, cik vari panest!”.
Visi atkal kopā
Ar labu cilvēku atbalstu 1954. gadā ieguvām tiesības atgriezties savās mājās. Tas bija sarežģīts process, jo izsūtīto tuviniekiem mājas atdot negribēja. Atgriežoties mājās, reizē ziedēja ķirši un ābeles. Viss balts un smaržojošs. Domājām, ka iebraucam paradīzē. Gotiņa pilnu muti plūca lekno zāli, mazā Gundega — puķītes. Arī mani uzņēma kolhozā. Vairs neviens darbs nebija par smagu, jo māte un meitiņa atkal vadīja dienas savā mājā un dārzā.
Tēvs mājās atgriezās tieši pēc 10 gadiem. Viņš bija pārvērties, atsvešinājies no sievas, ģimenes. To visvairāk pārdzīvoja mana vecā, slimā mamma. Pēc vīra pašaizliedzīgās glābšanas no bada nāves tas bija nepelnīti.
Bērniem sniedz labāko
Mana mammīte bija pats čakluma, mīļuma, gaišuma iemiesojums. Katru sestdienu cepa plāceņus, pīrāgus, ābolmaizi.
Arī es savos bērnos centos ieaudzināt visu labāko, ko guvu no savas mātes — darba tikumu, cieņu un mīlestību, mācīju svētkus svinēt.
Pēc mātes aiziešanas mūžībā 1960. gadā katros Ziemassvētkos kopā ar bērniem apciemojām viņu kapsētā. Lai cik dziļš sniegs, dedzinājām svecītes aizgājēju piemiņai. Tagad aiziet vairs nevaru, bet mana meita Gundega Ziemassvētkos vienmēr ir kopā ar mani. Viņa dzīvo un strādā Ļaudonā, vada lielu no vectēva mantotu saimniecību. Reizēm kopā ar mani ir arī mazbērni un mazmazbērni. Meita, sapinusi egļu vainadziņus, paņēmusi svecītes, šajā svētajā naktī iet pie vecāsmātes un citiem mīļajiem.
Citi likumi un tikumi
Atveru “Staburagu”, kurā publicēta fotogrāfija — Klintaines jeb agrāk Pļaviņu kultūras nama atklāšana bijušajā Stukmaņu muižā. Atkal pārdzīvojums, kurš jau piemirsies. Tas tiešām bija kultūras nams. Skatos un domāju: visi šie cilvēki jau smilšu kalniņā. Trešajā rindā ejas malā mans tēvs un māte. Es maza mammai klēpī aizmigusi. Tas varēja būt 1932. vai 1933. gads.
Sāku domāt, ko šie cilvēki teiktu, ja zinātu, kas noticis ar šo ēku. Tur savlaik rīkotas teātra izrādes, koncerti. Kolhoza laikā darbojās koris, dziedājām tajā abi ar vīru. Koris piedalījās Dziesmu svētkos Rīgā. Ilgus gadus dziedāju arī ansamblī. Laiki, tikumi un likumi mainījušies — bijušo saimnieku vairs nav, arī kolhoznieku, vēl tik kāda večiņa ar spieķīti. Bet ir deputāti, kuri nolēma: jātaisa bizness,jāpārdod muiža. Sanākšanai esot ēka, kur kādreiz bijusi grāfa ratnīca, kur kučieri karietēs zirgus jūdza. Kāpēc deputātiem pils zāle vajadzīga? Var sanākt vāgūzī un pa logu apskatīt pili — privātīpašumu, kas nu patiešām izskatās pamests. Ne īpašnieks ir manīts, ne arī kas no solītā notiek.
Velta Vīle Klintainē
