Teātra dienā Aizkrauklē notika rajona drāmas ansambļu skate, kurā piedalījās četri kolektīvi: no Pļaviņām, Neretas, Jaunjelgavas un Kokneses.
Teātra dienā Aizkrauklē notika rajona drāmas ansambļu skate, kurā piedalījās četri kolektīvi: no Pļaviņām, Neretas, Jaunjelgavas un Kokneses. Vērtējumu aktieri un režisori uzzinās pēc Ūsiņdienu teātru festivāla aprīļa beigās.
Visi kolektīvi bija iestudējuši kādu latviešu autora darbu. Pļaviņu kultūras nama drāmas ansamblis rādīja Ojāra Vācieša dzejas kompozīciju “Varat raudāt, varat smiet…” (režisore Aina Avena), Neretas kultūras nama drāmas kolektīvs — H. Paukša “Piedod, ja vari, Bokačio!” (Aija Kalnāre), Jaunjelgavas kultūras nama drāmas kolektīvs — Andreja Upīša viencēlienus “Dzimumdienas rītā” un “Ragana” (Dace Kuršinska), Kokneses kultūras nama amatierteātris — jaunās dramaturģes Evitas Sniedzes lugu “Leģenda par lauru koku” (Inguna Strazdiņa).
Lai gan Ojārs Vācietis jau daudzus gadus nav mūsu vidū, pļaviņieši pierādīja, ka nekur viņš nav aizgājis — dzejnieks dzīvoja uz skatuves gan bezbēdīgās un drastiskās dzejas rindās, gan mīlestības vārsmās.
Vienā otrā izrādē skatītāju interese brīžiem atslāba garo paužu, nepārliecinošās aktierspēles vai neinteresanto dialogu dēļ, taču neretiešu izrāde bija izņēmums — tā pārņēma savā varā no sākuma līdz beigām. Interesants sižets, veiksmīgi piemeklēti lomu tēlotāji, iestudētas dejas — tas viss radīja vienota, kolorīta ansambļa iespaidu.
Koknesiešu izrādei “Leģenda par lauru koku” Aizkrauklē bija pirmizrāde, pašu mājās to rādīja tikai vakar. Režisore Inguna Strazdiņa teic, ka skate bija kā ģenerālmēģinājums, kurā ievērotās neprecizitātes līdz pašmāju izrādei vēl varēja “noslīpēt”, arī nobeigums bija citāds.
Savulaik koknesieši iestudēja novadnieka Andreja Upīša viencēlienu “Dzimumdienas rītā”, tagad šo un viencēlienu “Ragana” izrādīja jaunjelgavieši. Upīts pašdarbniekiem nav īstais dramaturgs, varbūt tāpēc izrāde brīžiem smīdināja, brīžiem garlaikoja.
Kolektīvu sniegumu vērtēja Aizkraukles rajona padomes kultūras nodaļas vadītājs Juris Kalvišķis, režisors no Lielvārdes Ēriks Karpovičs un Aizkraukles pilsētas kultūras nama direktore Anta Teivāne.
Juris Kalvišķis stāsta: “Aizkraukles rajonā ir 13 kolektīvu, taču skatei pieteicās tikai četri — kāds nejutās pietiekami gatavs, vēl kāds no pagasta laikus nebija saņēmis pieteikuma anketu. Aizkraukle un Skrīveri savu spēlētmāku jau bija parādījuši, piedaloties skatē par gada labāko izrādi. Vērtējot izrādes kopumā, iespaids labs. Atšķirībā no deju kolektīvu un koru skatēm drāmas ansambļus nevērtējam pēc punktu sistēmas. Paredzēts tos sadalīt grupās: a (augstākā), b un c grupa. Pēc Ūsiņdienu teātru festivāla, kurš notiks aprīļa beigās, mēs pieņemsim galīgo lēmumu.
***
Kā redzēto vērtē skatītāji?
Lelde: — Noskatījos visas četras izrādes. Man vislabāk patika neretiešu iestudējums. Dažkārt man pat profesionāļu sniegums nav sagādājis tādu baudu kā šī izrāde. Interesants man šķita koknesiešu iestudējums. Grūti spriest, kā to vērtēs vecākās paaudzes skatītāji, bet, manuprāt, mums, jauniešiem, tas “aizķer” sirdi. Pļaviņiešu iestudējums man atklāja Ojāru Vācieti vēl neiepazītā rakursā, vienīgi traucēja aktieru uzspēle. Šī kolektīva iestudējumā esmu redzējusi arī Omāra Haijama dzejas iestudējumu, tas man patika labāk. Andrejs Upīts man nekad nav īsti paticis, taču jaunjelgaviešu viencēlieni bija gluži interesanti.
Anita: — Abas ar draudzeni bijām aizgājušas noskatīties tikai koknesiešu iestudējumu. Ļoti nopietna luga. Nezinu, varbūt vainīgs dienā sakrātais nogurums, bet es izrādē vietām nesapratu, kur beidzas realitāte un sākas vīzijas. Luga šķita bez nobeiguma. Patika skatuves noformējums.
